Augstk Par Zemi

Izdevniecībā “Aminori” iznākusi Marika Rozenberga sakārtota dzejas izlase “Smarša. 19. un 20. gadsimta dzejnieki – par neredzamo dimensiju”. Krājums ir turpinājums pirms gada iznākušajai izlasei “Mierinājums”, kas savukārt bija domāta kā izmundrinājums dzejā krīžu nogurdinātajiem. Tā bija Marikas Rozenbergas ideja, ka brīdī, kad realitāte nesniedz iepriecinājumu, tas jāmeklē dzejā. Tagad, pēc sērijas jau otrā, smaržai veltītās dzejas izlases iznākšanas, nākas atzīt, ka lietu, kas sniedz mierinājumu un iepriecinājumu ir daudz vairāk. Krājuma “Smarša” apakšvirsrakstā sastādītāja smaržu dēvē par neredzamo dimensiju. Kā latviešu dzejā attēlota “neredzamā” dimensija - smarža? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar smaržzini Mariku Rozenbergu.

Kārlis Vērdiņš atdzejo no latgaliešu dzejnieku Valentīnu Lukašēviču, Māris Salējs – Mariju Dzeislu. Vai vajag atdzejot no dialekta? Vai pārnovadnieks saprot neatdzejotu? Literatūra dialektā ir valodas daudzveidības izdzīvošanas jautājums. Vienlaikus dialektā rakstītais reizēm tiek asociēts ar noteiktu pasaules skatījumu, dialektā rakstošajiem grūtāk rast iespēju publicēties. Saruna ar valodniekiem un dzejniekiem – Kārli Vērdiņu, Māri Salēju, Ilzi Spergu. Viss sākās ar diskusiju sociālajos tīklos. Vairāki latgaliski rakstošie literāti bija sadusmojušies, ka tie nedaudzie interneta vai drukātie mediji, kas Latvijā vispār gādā arī par literatūru, neņem publicēt viņu darbus. Katram no tiem – “Domuzīme”, “Punctum”, “Satori”, uz šī fona tiek uzslavētas “Kultūrzīmes” – bija savs iemesls atteikumam, taču diskusijā varēja nojaust, ka problēma nav jauna, tā milzt jau gadiem, un tagad beidzot kāds vadzis ir nolūzis. Latgaliski rakstošie gatavi rakstīt rakstāmgalda atvilktnei, un nevēlas pat piedāvāt savus darbus publ

Literatūras un filozofijas žurnāls "Punctum" pirms gada - Regīnas Ezeras 90. jubilejā - izsludināja rakstniecei veltītu literatūras festivālu. Šobrīd iznācis pētniecisku rakstu un īsprozas parafrāžu krājums "Regīna Ezera.Re:", kura lasījumi tiešaistē notiks maijā un jūnijā. Šai krājumā ir arī literatūrzinātnieka Gunta Bereļa raksts, publicēta arī viņa sarakste ar rakstnieci. Raidījumā ielūkojamies Latvijas Radio glabātajos Regīnas Ezeras balss ierakstos, kā arī pārrunājam Regīnas Ezeras darbus un laikmeta kontekstu ar Gunti Bereli. Raidījuma ievadā skan rakstnieces Regīnas Ezeras balss. 1978. gads, rakstniece gadu kopš pārcēlusies uz pastāvīgu dzīvi laukos, savos “Briežos”, netālu no Ķeguma, un intervētāja Vija Jugāne jautā, kā tas ietekmējis rakstnieces prozu: nesen iznācis viņas stāstu krājums “Zemdegas”, drīz gaidāms “Baraviku laika dullums”. Intervija tapusi pirms vairāk nekā 40 gadiem, bet skan gandrīz kā šo – pandēmijas laiku – radoša cilvēka dienasgrāmata. Pārskatīt Latvijas radio fondus pamudināja p

Dubultu Mākslas stacijā līdz 6. jūnijam skatāma Auces Bieles izstāde “Spēks ziedēt”. Ko nozīmē būt māksliniecei islamticīgā valstī, kurā dzīvu būtņu attēlošana ir neuzticama nodarbe? Kāda ir dzīve sērferu un brīvdomātāju paradīzē Tamraghtā, kur māksliniece vada nelielu viesu namu? Raidījumā Augstāk par zemi saruna ar mākslinieci Auci Bieli un izstādes kuratori Ingu Šteimani. Auces Bieles izstāde “Spēks ziedēt” ir viena no nedaudzajām izstādēm, kas šobrīd pieejamas skatītājiem klātienē, jo Dubultu mākslas stacijas izstāžu zāle vienlaikus ir arī vilciena pasažieru uzgaidāmā telpa. Izstāde, kas eksplodē no krāsu prieka, nes gaišu apsolījumu, ka kaut kur aiz varavīksnes tilta, viss notiek pēc pavisam citiem likumiem. Auce Biele Latvijas mākslā sevi pieteica pirms padsmit gadiem, tolaik viņas darbi tapa uz džinsu auduma, attiecīgi – zilpelēkajā krāsu gammā. Tie guva kritiķu atzinību, atsevišķi, kurus iegādājās pašvaldību iestādes, joprojām apskatāmi publiski. Darbi toreiz un tagad krāsziedā atšķiras kardināli –

Tradicionālās dziedāšanas grupas “Saucējas” jaunākais albums “Dabā” drīzāk būtu saucams par pētījumu. Četru gadu garumā, ieraksta tapšanas laikā, pētītas gan skaņu ierakstu tehnoloģiskās iespējas, gan vietas akustiskās iespējas, skaņveide, ierakstā dzirdamās dabas skaņas, lai atveidotu skaņu ainavu, kas vēl 19. gadsimta laukos bija ierasta. Kā skan cilvēku un dabas saplūsme, kad šobrīd vairs tikai nošu pierakstā atrodamās pavasara rotāšanas dziesmas, ganu sauciens vai gavilēšana, tika dziedātas brīvā dabā. Stāsta “Saucēju” vadītāja Iveta Tāle, grupas dziedātāja Janta Meža, kultūras menedžmenta centra “Lauska” vadītāja Daina Zalāne un mūzikas izdevējs no Vācijas Kristians Plifke. Viņa izdevniecība jau agrāk ir izdevusi latviešu mūziku, un tuvākajā laikā Vācijā izdos arī “Saucēju” disku “Dabā”. Iztēlojieties: maija novakare, taču pirms diviem gadiem. Sāvienas pilskalns, tas ir netālu no Ļaudonas Vidzemē. Piektdienas vakarā te apstājas vairākas mašīnas, no tām izkāpj sievietes, apskaujas – atcerieties, tas not

Jau pavisam drīz - 30. aprīlī - tiks pasniegtas Latvijas Literatūras gada balvas, un mans sarunbiedrs šodien viens no Laligabas nominantiem debijas kategorijā – Lauris Veips, pagājušā gadā iznāca viņa pirmais dzejas krājums “Interesantās dienas”. Kad literatūrā ienāk jauna paaudze, kādu laiku tas prasa – visus vārdus uzreiz nav iespējams iegaumēt, un dažus varbūt pat arī vairs nevajadzēs. Šobrīd jau ar lielu pārliecību var apgalvot, ka Laura Veipa vārdu nāksies iemācīties. Ne tikai viņa dzejas dēļ, par kuru šai raidījumā dzejnieks un literatūrzinātnieks Kārlis Vērdiņš teiks cildinošus vārdus. Bet arī tāpēc, ka Lauris valodas laukā nu jau kādu laiku darbojas ar pārliecinošu vērienu un ļoti daudzpusīgi. Gan kā žurnālists – vada radio NABA literāro raidījumu “Bron – hīts”, ir viens no gandrīz literārā žurnāla “Žokļi”, kas nesen atjaunojis savu darbību, redaktoriem, Drīzumā gaidāms “Žokļu” trešais numurs. Studējis filoloģiju, specializējoties antīkajā literatūrā, par savām sauc ne tikai franču un krievu valodas,

Pirms četriem gadiem Latvijas Literatūras gada balvai tika nominēts Vijas Laganovskas pirmais dzejas krājums “2 soļi pirms Pleskavas divīzijas”, pagājušajā rudenī iznāca autores debija prozā – stāstu krājums “Pirms un pēc”. Vija Laganovska ir no Latgales, taču pašas raksturojumam un misijai viņa ir izvēlējusies citu identitāti – viņas vadītā biedrība “Literatūras kombains” veidojusi sēriju “Pierobeža”, izdalot tieši pierobežas literatūru kā savdabīgu un nenovērtētu. Pierobeža – ne tikai ģeogrāfiskā nozīmē, bet arī kā atrašanās starp valodām, kultūrām, laikmetiem.

Grāmatā iznākusi ASV dzīvojoša filoloģijas doktora Paula Birznieka "Citāda dainu dotā zelta filozofija”. Citāda, jo rakstīta dzejas valodā, latviešu tautas dziesmās uzsverot radošo, mūsdienām noderīgo aspektu, pārāk neuztraucoties par pētniecības tradīcijām un priekšrakstiem. Paula Birznieka stāsts par dainās atrastajām vērtībām nav atraujams no viņa personības, vēstures griežos nodzīvotas dzīves. Dzejolis, kas Eduarda Liniņa lasījumā skan raidījuma ievadā, pieder Paula Birznieka dzīvesstāstam un dzejnieka spalvai. Savukārt “Pūt, vējiņos” , Suitu sievu un Radio kora izdziedātos, ir Otrā oasaules kara saceltās vētras spēks, kas latviešus padarīja par bēgļiem un aizpūta pāri jūrai uz dīpīšu nometnēm Vācijā, tālāk uz Amerikas Savienotajām valstīm. Paulis Birznieks, Amerikā mītošs filoloģijas doktors, sava mūža 89 gadus sakārtojis trīs grāmatās: divos vēl nepublicētos manuskriptos – viens – paša rakstīto dzejoļu izlase “Domu dzērvenes”, no kuras pa dzejolim dzirdēsiet arī šai raidījumā, otrs – Paula Birznieka

Kā amatnieku kopienu izmainījis globālais tīmeklis? Vai tradicionālie raksti mainās, ja tos izada japāniete, vai suitu zeķu tonis mainās, ja adītāja dzīvo saules pielietajā Itālijā? Aprīlī arī notiks pasākuma “Satiec savu meistaru!” tiešsaistes semināri, viena no tēmām – 17. un 18. gadsimtā populāro apliekamo kabatu iedzīvināšana mūsdienu apģērbā, un šai lekcijā ar savu pieredzi dalīsies šuvēja, adītāja, pērļotāja Solvita Zarupska. “Satiec savu meistaru!”, Latvijas Nacionālā kultūras centra vērienīgais tradicionālo prasmju apgūšanas pasākums šogad notiks jau trīspadsmito reizi. Akcijas būtība ietverta nosaukumā – tā ir iespēja satikties, ienākt meistara darbnīcā, un tur sēņotājam satikt savu grozu pinēju, svētdienas adītājam vai kūku cepējam pilnveidot savas prasmes, un pavisam burtiski – iepazīt, un tādā veidā arī cildināt Latvijas izcilākos amatniekus. Jau otro gadu, akcija no pavasara pārcelta uz rudeni, cerot, ka rudenī cits pie cita viesoties varēsim ne tikai virtuāli. Taču runājot par tiešsaistes iesp

Mākslinieks Martins Vizbulis slēgto mākslas galeriju laikā radījis izstādi, kuras darbiem var piezvanīt. Raidījumā Augstāk par zemi ar autoru sarunājamies par robotiem, kas maina arī cilvēku sarunāšanās paradumus, par cilvēces un mākslīgā intelekta attiecībām. Jauno mediju kultūras centra RIXC galerijā Rīgā, atklāta Martina Vizbuļa izstāde “+371 28649002”. Un nav jau grūti sazīmēt, ka izstādes nosaukums ir Latvijā reģistrēts mobilā tālruņa numurs. Un tieši tā arī ar šo nesen atklāto Martina Vizbuļa izstādi iepazīstināja mediji – tajā ir mākslas darbi, kuriem var piezvanīt. RIXC galerija, tāpat kā visas citas mākslas galerijas, šobrīd apmeklētājiem ir slēgta. Bet piezvanīt var, un iepriekš arī RIXC virtuālajā galerijā immersive.rixc.org noskatīties video no izstādes atklāšanas, lai saprastu, kā viss izskatās un kas, piezvanot, jūs sagaidīs. Februāra beigās notikušajā izstādes atklāšanā mākslinieks savus zoom platformā pieslēgušos skatītājus izvadāja virtuālā ekskursijā pa izstādi, pieņēma pirmos telefona zv

Latvijas vēsture no vācbaltu skatu punkta: iznākusi dzimtas, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka pasaulē atpazīstamā Allažu ķimeļa ražošanu, vienas no pēdējām atvasēm - Herberta fon Blankenhāgena memuāru otrā grāmata "Atmiņas no vecās Vidzemes. Klingenberga - Rīga 1892 - 1913." Tas ir stāsts par Rīgu 20. gadsimta sākumā, kā arī Siguldas novada apdzīvotās vietas – Akenstakas – ziedu laikiem. Atmiņās meklējamas arī dažas no iespējamām atbildēm, vai Piektā gada revolūcija bija neizbēgama? Stāsta etnogrāfe, atmiņu tulkotāja Indra Čekstere un novadpētniece, Akenstakas kultūrvēstures saglabāšanas projekta vadītāja Marika Celma. Šis ir turpinājums stāstam, ko šai raidījumā aizsākām pirms diviem gadiem. Toreiz apgādā “Madris”, projekta “Akenstakas muižas kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšana” ietvaros, bija iznākusi vācbaltu dzimtas, kas pārvaldīja Allažu muižu un uzsāka pasaulē atpazīstamā Allažu ķimeļa ražošanu, vienas no pēdējām atvasēm – Herberta fon Blankenhagena sarakstīto memuāru pirmā grāmata “Pasaules v

Ligija Purinaša darbojas dažādās jomās: pagājušajā gadā Latgales kultūras gada balvai “Boņuks” tika nominēts viņas pirmais dzejas krājums “Sīvīte”, šogad tas ir kopā ar vēsturnieku Kasparu Strodu tapušais rakstu krājums “Laikmeta nospiedumi. 20. gadsimta Latgales stāsti”. Taču viņas žurnālistes, vēsturnieces, literatūrkritiķes intereses vienojošais vārds ir – “sieviete”. Arī Ligijas Purinašas patreizējā darba vieta ir biedrības “Centrs Marta” Rēzeknes filiāle. Kā savienojas literatūrkritiķes un vēsturnieces pētītie pagātnes tēli, ar šodienas sociālo realitāti, ar viņas pašas sievišķības atklāsmi dzejā un dialektā? Šķetinām vienu pēc Ligijas Purinašas daudzās intereses un dažādās darbošanās jomas, piesaucot tos, kurus varam uzskatīt par viņas ceļabiedriem. Ligija Purinaša sarunu noslēdzot bilst, ka tagad viņa grasās doties tālāk, pievērsties citām tēmām, citiem fenomeniem. Bet patreiz uzrakstītajā viņa ir tāda – sieviete, dzimtas sieviešu dzīvotprasmes un valodas izauklēta, kopā ar savām laikabiedrēm dziesmā

Iznācis gandrīz literāra žurnāla “Žoklis” otrais numurs, nupat sevi pieteicis jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Abu žurnālu tirāžas ir nelielas, atstarpe laikā starp numuriem nav prognozējama, tie drīzāk kalpo kā jaunu cilvēku kopības manifests un jēdzīgas draudzēšanās vieta. Kas aizrauj jaunos filozofus un literātus, stāsta žurnāla “Tvērums” redaktori Toms Babincevs, Emīls Zavelis un Rinalds Onckulis un žurnāla “Žoklis” redaktori Raimonds Ķirķis un Lauris Veips. Ar disko ballīti internetvidē pirms pāris dienām atklāšanas svētkus nosvinējis un lasītāju vērtējumam nodots jauns filosofijas žurnāls “Tvērums”. Gandrīz literārajam žurnālam “Žokļi” pagājušā gada nogalē iznāca jau otrais numurs, tā atvēršanas ballīte bija intorvertāka, taču ļoti silta un personīga. Interesentiem tika lūgts pieteikties, un “Žokļu” redaktori piedāvājās piezvanīt un pandēmijas apstākļos pa telefonu kaut ko no tikko iznākušā numura palasīt priekšā. Stāsts raidījumā Augstāk par zemi nebūs gluži par jauniem preses izdevumiem, visma

Kādas sabiedrības daļas neuzticēšanās zinātnei un mediķiem pandēmijas laikā, liek pārvērtēt arī veidu, kā līdz šim mediķi, tostarp medicīnas vēsturnieki, savu darbu skaidrojuši sabiedrībai. Tieši šobrīd pārmaiņas notiek divu medicīnai veltītu muzeju darbā – atklāšanu gaida jau pabeigtā Rīgas Stradiņa universitātes Anatomijas muzeja jaunās telpas un ekspozīcija, muzeja pārdefinēšanas gadu pieteicis P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzejs. Kādu informāciju muzeji spēj piedāvāt savās mājas lapās un attālinātajās nodarbībās, kā notiek pandēmijas laika liecību vākšana, stāsta RSU Anatomijas muzeja attīstības vadītāja Ieva Lībiete, P. Stradiņa Medicīnas vēstures muzeja direktors Kaspars Vanags, šī muzeja direktora vietniece attīstības darbā Ineta Zelča-Sīmansone un pētniece Inga Vigdorčika. “Kas notiek ar konkrētas nozares vēsturei veltītu muzeju, kad pati nozare atrodas ārkārtas situācijas centrā? Kāds ir medicīnas vēstures muzeja potenciāls, kad refleksija par pagātnes un nākotnes attiecībām sarūk uz pēdējo 24 stu

Muzejs “Latvieši pasaulē” veic pētījumu par pasaules latviešu politiskajām aktivitātēm trimdas gados. Top izstāde ar nosaukumu “Nyet, nyet, Soviet!” un filma “Valiant”. Pagājušā gada Latvijas valsts dzimšanas dienā Facebook notika astoņu stundu sarunu maratons – līdzekļu vākšanas akcija filmas pabeigšanai, kurā kādreizējie trimdnieki atgādināja par notikušajām akcijām un stāstīja par savām izjūtām toreiz un tagad. Raidījuma ievadā skan fragments no topošās dokumentālās filmas “Valiant!” par Aukstā kara un “dzelzs priekškara” laika trimdas latviešu politiskajām demonstrācijām. Filmas varone patiesībā ir automašīna – “Chrysler Valiant “Slant Six” - aprakstīta ar pretpadomju saukļiem - kā “Nyet, nyet, Soviet!” un “Gorbačev, ej ellē!”. Kad Juris Bļodnieks šādā auto braukāja pa savu dzimto štatu – Ņūdžersiju ASV, un katram, kas ieinteresējās, uzdeva kādu jautājumu, skaidroja kur atrodas Latvija, un kāpēc personīgi viņam ir iebildumi pret padomju varu, tā bija kā neliela, ikdienas politiska protesta akcija. Kopš

Ielūkojamies, kas notiek aiz dažu apmeklētājiem šobrīd slēgto muzeju durvīm. Un varbūt šīs durvis nemaz arī nav tik cieši aizslēgtas, tieši otrādi – aicinoši atvērtas, ja vien vērt tās mēģinat nevis klātienē, bet gan virtuālajā vidē. Memoriālo muzeju apvienība lepojas ar jaunu mājas lapu, kurā arī jaunas sadaļas. Viena no tām – Personību stāsti, tapušas arī digitālās izstādes un audiogids. Memoriālo muzeju apvienību veido desmit muzeji:Krišjāņa Barona muzejs, Raiņa un Aspazijas muzejs Jūrmalā, Jasmuižā un Tadenavā, Rīgas Jūgendstila kvartālā mītošais Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejs, Andreja Upīša memoriālais muzejs (ar ekspozīciju un izstāžu vietām Rīgā un Skrīveros), Pārdaugavas Ojāra Vācieša muzejs un Jāņa Akuratera muzejs. Tad nu arī šie stāsti Personību stāstu sadaļā cieši saistīti ar uzskaitītajiem literātiem. Šajā raidījumā uzrunāti trīs muzeju – Jāņa Akurātera, Andreja Upīša, un Raiņa un Aspazijas vasarnīcas Jūrmalā – darbinieki konkrēta iemesla dēļ. Nosauktie muzeji šobrīd strādā pie izstā

Latgaliski rakstošā dzejnieka Valentīna Lukašēviča jaunais dzejoļu krājums “Pādi Nava Svāti”, ko kopīgajā latviešu valodā varētu tulkot kā “Pēdas nav svētas”, ir noslēdzošais no autora pirms 15 gadiem aizsāktā četru dzejas grāmatu cikla, ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. Rakstīt dzeju latgaliski, bijusi Valentīna Lukašēviča apzināta izvēle, jo ģimenē runāts abējādi. Kas gan ir tas, ko var pateikt tikai dialektā? Valentīnu Lukašēviču daži pazīst kā Latvijas televīzijas raidījuma “Citādi latviskais” pirmo vadītāju. Kādam Valentīns Lukašēvičs varbūt bijis pasniedzējs Daugavpils universitātē, dzejnieks ir arī filoloģijas doktors, latgaliešu valoda un kultūras vēsture ir viņa zinātnisko pētījumu lauks. Personīgi es, vispirmām kārtām sekoju Valentīna Lukašēviča kā dzejnieka darbībai, nupat iznākušais krājums “Pādi nava svāti”, ir noslēdzošais autora četru dzejas grāmatu ciklā ar kopīgo nosaukumu “Ceļš”. 2005. gadā cikls aizsākās ar dzejas krājumu “Kuozynda”, 2006. gadā seko “Vot taidi vot i batvini”, bet 2011. gadā par

Somiete Mirja Hovila Rīgā pirmo reizi ieradās 1990. gadā kā tūriste, nopirkusi pēdējā brīža cenas ceļazīmi, taču šis nejauši izvēlētais ceļojums izvērtās par jaunu pavērsienu viņas dzīvē. Šobrīd par Mirju Hovilu varam runāt kā par tulkotāju, kura somu valodā iedzīvinājusi Vizmas Belševicas “Billi”, Jura Zvirgzdiņa bērnu grāmatas, Kārļa Vērdiņa dzeju, kā arī Raiņa un Aspazijas saraksti. Lai varētu izdot somiski šīs grāmatas, kas diezgan prognozējami nesola komerciālu veiksmi, Mirja Hovila pat nodibinājusi savu mazītiņu izdevniecību “PAPERIPORO”. Par tulkošanu un tulkojamo darbu izvēli saruna ar Mirju Hovilu, tulkotāju Maimu Grīnbergu un Somijā dzīvojoša latvieti Guntu Paavolu. Pandēmijas piesardzības labad, šobrīd medijos intervijas notiek tikai un vienīgi attālināti. Sarunas zoom platformā vai pa telefonu, šķiet, izmainījušas arī līdzšinējo izpratni par tuvu – tālu. Tāpēc lielas, ka šis ir īstais brīdis, lai uzmeklētu tos brīnišķīgos cilvēkus, kurus ir gadījies sastapt jau agrāk un ne vienu reizi vien. Tā

Izstāde “Atceros, tātad esmu. Neuzrakstītie stāsti: mākslinieču arhīvi” Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā šobrīd nav pieejama apmeklētājiem, taču šai izstādē, kā jau liecina nosaukums, tiek izstāstītas dzīves. Un stāstus, arī bez iespējas doties uz izstādi, varam turpināt stāstīt Latvijas Radio. Raidījumā Augstāk par zemi – sieviete, kas nodzīvojusi pilnestīgu dzīvi: porcelāna māksliniece, aktīva rērihiete, apbalvojuma par ebreju slēpšanu kara laikā “Taisnie starp tautām” saņēmēja Olga Neimane-Kateņeva. Stāsta Lolita Tomsone, Žaņa Lipkes memoriāla direktore, Elīna Dzelzskalēja, psiholoģe, mākslas vēstures studente, Iliāna Veinberga, Rīgas Porcelāna muzeja galvenā krājuma glabātāja, un rērihiete Ingrīda Raudsepa. Olga Neimane-Kateņeva ir dzimusi 1908. gadā Indijā, jo viņas tēvs bija izcils tējas degustators. Kad Olga Neimane-Kateņeva stāsta, viņas tēva, Aleksandra Mjačko-Megrina dzīve izklausās aizraujoša kā no Borisa Akuņina romāniem: pusaudža gados zaudējis tēvu, māte nespējusi uzturēt deviņus bērnus, ai

Rakstniece Ilze Lāce stāsta par ceļu uz savu pirmo stāstu krājumu “Baloži uz Žozetes jumta”. Ilzes Lāces dzīvesstāsts pats par sevi ir stāstīšanas vērts, viņa savu dzīvi drosmīgi veidojusi, un vienlaikus tajā ir daudz kas no pagājušā gadsimta 1990. laikmetu griežus Latvijā pārdzīvojušajiem kopīgā. Formāli "Baloži uz Žozetes jumta" ir Ilzes Lāces pirmā grāmata, taču tajā nav nekā no iesācējas nedrošības, kļūmēm, un tam ir savs skaidrojums. Mums ir darīšana ar valodas profesionāli, lai arī Ilze Lāce pēc izglītības ir juriste, visa viņas dzīve bijusi saistīta ar valodu, tās kopšanu un nianšu slīpēšanu: viņa strādājusi par grāmatu redaktori, un tulkotāju. Tad literāru tekstu tulkotājas darbu nomainījusi pret eiroierēdņa karjeru, strādājusi par juristi lingvisti Eiropas Savienības Padomē. Beļģiju kā savu dzīves vietu Ilze Lāce šobrīd nomainījusi pret Vāciju. Un arī savos stāstos viņa pieraksta šobrīd aiz Latvijas robežām dzīvojošo laikabiedru pieredzi. Trešais iemesls nav mazāk svarīgs, jo negribētos, ka jūs šo