Augstk Par Zemi

Spēlējot uz skatuves simfometāla grupā “Oceanpath”, enerģijas apmaiņa ar zāli ir ļoti jaudīga, salīdzinot dažādas radošās izpausmes jomas, rakstnieks ir ļoti vientuļa profesija  - tā šai raidījumā teiks rakstniece Džeina Šteinberga, kura pagājušajā gada decembrī vasarā debitēja ar savu pirmo romānu “Lasītāja”. Interesējamies arī, par ko raksta Džeina un citi festivāla “Prozas lasījumi” konkursa “Pandēmijas laika stāsti” labākie autori. Romāna darbība notiek nākotnes pasaulē, kurā cilvēka spēja iegaumēt un apstrādāt informāciju paplašināta, iebūvējot viņa smadzenēs “gudro” mašīnu detaļas. Šai tehnoloģiski attīstītajā pasaulē, grāmatu lasītāji ir profesija, elitārā kastā ieskaitīti cilvēki izlasa milzīgu daudzumu informācijas, lai no šī zināšanu blāķa izvilktu klientam noderīgāko. Daudz kas no rakstnieces radītā liekas bīstami tuvs īstenībai. Lasītāja līdzinieks ir vai katrs augstskolas pasniedzējs, kurš sagatavo tēmas izvilkumus saviem studentiem, un arī grāmatu daudzlasīšana mūsdienu pasaulē ir kas elitārs.

Kopš tūkstošgades mijas Daugavgrīvas cietoksnim Rīgā valsts meklē investoru. Pēdējos gados cietoksnis ir festivāla “Komēta” mājvieta, jaunu impulsu cietokšņa pielietojumam deva Daugavgrīvā izskalotie senu kuģu vraki, liekot domāt par Jūras muzeja nepieciešamību. Novērtējot cietokšņa izcilo vietu Latvijas vēsturē, šobrīd pieņemts lēmums to paturēt valsts īpašumā, piedāvājot pārņemt arī Rīgas pilsētai. Rīgas domes deputāti, pieaicinot ieinteresētās nevalstiskās organizācijas, zīmē iespējamās nākotnes vīzijas, ar kurām iepazīstinām raidījumā Augstāk par zemi. Daugavgrīvas cietoksnim Rīgā ir bijusi patiesi nozīmīga loma Latvijas vēsturē. Iespējams, ka tieši luterāņu baznīcā, kas nu vairs nav saglabājusies pat drupu veidā, Ernests Gliks pirmo reizi latviešu valodā iztulkojis tēvreizes tekstu. Pirmā pasaules kara laikā cietoksnī izveidota pirmā latviešu karaspēka vienība – 1. Daugavgrīvas latviešu strēlnieku bataljons, Latvijas brīvības cīņu laikā to iekaroja 9. Rēzeknes kājnieku pulks. Raidījumā sākumā skanēja f

Latvijas Bībeles biedrība pirmkristīgo tekstu sērijā laidusi klajā jaunu izdevumu “Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācību”. Grāmata ietver 1. vai 2. gadsimtā tapušu tekstu, kas ir būtisks avots izpratnei par pirmkristietību. Tajā atrodamas ētiskas atziņas, ziņas par kristību un svētā vakarēdiena praksi un citiem pirmkristiešu dzīves aspektiem. “Didahē” latviešu valodā tulkojis luterāņu mācītājs un teologs Edgars Jundzis 1969. gadā, grāmatas iznākšana vienlaikus liek atcerēties arī tos drosmīgos cilvēkus, kuri gādāja par teoloģijas attīstību Latvijā padomjlaikā.   “Didahē jeb Divpadsmit apustuļu mācība” ir Latvijas Bībeles biedrības izdotās pirmkristīgo tekstu sērijas jaunākais izdevums. Raidījumā Augstāk par zemi jau skanējuši stāstis par sērijas iepriekšējiem izdevumiem – “Jēkaba protoevaņģēliju”, “Pāvila darbiem”, “Barnabas vēstuli” un citiem. “Didahē” ir viena no senākajām liecībām par kristietības pirmsākumiem, teksts datējams ar 1., 2. gadsimtu. Taču šī teksta tulkojums latviski ir arī liecība par tiem

Latvijas valsts dzimšanas dienas nedēļā Valmiermuižas kultūras biedrība Valmiermuižas parkā piedāvā doties klausāmpastaigā „Gaismas lauks”. Tā ir iespēja iepazīt Valmieru un tās apkaimi kā Latvijas hernhūtiešu jeb brāļu draudžu kustības epicentru, arī audio formātā noklausīties 18. gadsimta ticības brāļu pašu rakstītos dzīvesstāstus aktieru Māras Mennikas un Ivo Martinsona balsī. Izstādes vizuāli tveramo tēlu radījis režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs, 21. novembrī izstāde izstaigājama pēdējo dienu, taču arī pēc tam šie klausāmstāsti nezudīs, tos plānots pievienot Latvijas Nacionālās bibliotēkas attiecīgajai digitālajai kolekcijai, kurā jau glabātājas vairāk kā 400 brāļu draudžu atstātie rokraksti.  Brāļu draudžu rokraksti atzīti arī par UNESCO programmas "Pasaules atmiņa" Latvijas nacionālā reģistra vērtību, nākotnē plānojot šīs liecības padarīt vēl redzamākas starptautiskā hernhūtiešu kustības vēstures kontekstā. Kas ir šo rokrakstu vērtība un Kāpēc tieši šis vēstures stāsts tapis kā veltījums Latvij

21. novembrī no Liepājas kultūras nama “Wiktorija” divos koncertos – tiešsaistē un klātienē, izskanēs koncertstāsts “I am fine”. Par iedvesmu tam kalpojusi pagājušā gadsimta deviņdesmitajos piezīmēta, piešvīkāta klade, kuras lappusēs pierakstīti dziesmu vārdi un ģitāras akordi, bet uz pēdējā vāka frāze – “I am fine”. Tas būs stāsts par Aizputes skolas ansamblīti “Ilze”, kuram Mārtiņš Freimanis uzrakstīja savu pirmo dziesmu “Skumju putni”, tobrīd tā arī neatzīstoties autorībā. Šai koncertstāstā ir Mārtiņš Freimanis vēl pirms “Tumsas”, “Putnu balles” – padsmitnieks, kurš nupat apguvis pirmos ģitāras akordus, un tik tikko atskārtis, ka viņam ir ko teikt. Mārtiņa Freimaņa piemiņas kopšana aizsākās tūlīt pēc viņa aiziešanas mūžībā 2011. gadā. Un arī kladi tumši zaļos vākos Maijai Kalniņai – Mārtiņa Freimaņa skolas, ansambļa, un mūzikai draudzenei – vēl viens no ansambļa ”Ilze” dalībniekiem – Ingars Gudermanis glabāšanā nodeva jau pirms desmit gadiem. Bet koncertstāsts top tikai tagad. Ar „zoom” starpniecību es

Latvijas Universitātes Literatūras, folkloras un mākslas institūta Latviešu folkloras krātuves pētnieki projekta "Pieredze pilsētā: naratīvi, atmiņas un vietas mantojums" ietvaros vāc Pārdaugavas iedzīvotāju stāstus, aicinot iedzīvotājus iesūtīt atmiņas, kā arī savā mājas lapā un "Facebook" kontā publicē jau iegūtos materiālus. Arī teātra izrāde pilsētvidē „Nekad nezūdošās Pārdaugavas” aicina audiopastaigā pa Pārdaugavu. Dramaturgu Jāni Balodi un apvienību Miglājs DVJ interesējuši elektroniskās mūzikas pirmsākumi pagājušā gadsimta 80. gados, kas dzima uz cauri Padomju Savienības muitai nez kā izkļuvušiem sintezatoriem, kā izrādās, tieši Pārdaugavas virtuvēs un guļamistabās. Pagājušā gadsimta deviņdesmito gadu sākumā dzimušās latviešu sintpopa grupas "LLL" (Lineāro Labirintu Laboranti) dziesmas “Etīde zilītim un zilonim” uzdevums šai raidījumā ir ievest mūs Pārdaugavas betona guļamrajonu, vecu koka māju smaržas un rudens lietus pastaigu melanholiskajās sajūtās. Par astoņdesmito – deviņdesmito mijā, uz Latvij

Latvijas Valsts kinofotofono dokumentu arhīva un Somijas Nacionālo audiovizuālo institūta sadarbībā tapusi Baltijas poētiskā dokumentālā kino programma, kas novembra mēnesī tiks izrādīta Helsinkos. Kas no Latvijas dokumentālā kino klasikas interesē somu kino cienītājus? Kā Somijā tiek popularizēti arhīvu fondi un kā pārtulkot pagājušā gadsimta 60.gados tapušās filmas šodienas skatītājam, to raidījumā Augstāk par zemi vaicājam filmu izlases veidotājai, kinozinātniecei Zanei Balčus. Viņa arī dosies uz Helsinkiem, lai pirms plānotajiem seansiem skatītājiem ieskicētu filmu tapšanas kontekstu. Taču pati raidījuma tapšanas ideja pieder Mairai Dobelei. Daļa klausītāju Mairu Dobeli droši vien jau ir iepazinuši kā rakstnieci, daļa varbūt atceras kā Latvijas Radio balsi - ar Somiju saistīto ziņu autori. Taču arī pēc sadarbības ar Latvijas Radio pārtraukšanas, Mairai vienmēr bijis svarīgi kaut vai ar sociālo tīklu starpniecību, somus informēt par Latvijas vērtībām un otrādi. Arī sazinoties ZOOMā, Maira Dobele jau pirma

Bioloģe, tautas tradīciju kopēja un „Saucēju” dziedātāja Janta Meža šopavasar ieguva vēl vienu augstāko izglītību – pabeidza Latvijas Mākslas akadēmiju, diplomdarbam izvēloties maz pētītu tēmu – viņa apzināja Latvijas amatnieku rokām darinātos Romas katoļu baznīcas liturģiskos tērpus, un vienu šādu tērpu savām rokām darināja pati. Tajā Latvijā augošās savvaļas lilijas stāv līdzās baznīcas simboliem, bet teicējas Margaritas Šakinas dziesmas līdzās Dieva vārdam. Raidījuma sākumā skan jau mūžībā aizgājušās izcilās folkloras teicējas no Ziemeļlatgales, Rekavas etnogrāfiskā ansambļa dibinātājas Margaritas Šakinas balss. Teicēja zināja un dziedāja no iepriekšējām paaudzēm mantotās gan tautas, gan baznīcas dziesmas, un šo divu garīguma ceļu harmoniska līdzās pastāvēšana viņas personībā, bija iedvesmas avots Jantai Mežai, darinot diplomdarbā baznīcas tērpu, kurā uz balta zīda izzīmētās Latvijā augošās savvaļas lilijas stāv līdzās baznīcas simboliem, bet teicējas Margaritas Šakinas dziesmas līdzās Dieva vārdam. Latv

Valodu māja Rīgā, Avotu ielā, garāmgājējam viegli pamanāma. To rotā daudzvalodīgi uzraksti, priekštelpā darbojas antikvariāts, kurā var atrast grāmatas par valodniecības jautājumiem, kā arī lasāmvielu neskaitāmās valodās. Valodu māja vienlaikus nodarbojas ar komercdarbību – organizē valodu kursus, bet neaizmirst arī par ideāliem un sapņiem. Tieši grāmata – nesen iznākusī norvēģu psihiatra un rakstnieka Finna Skorderuda “Nemiers” – bija iemesls,  tuvāk iepazīt arī personības, pateicoties kurām Latvijas kultūrtelpa kļūst bagātāka ar šādiem – gan dizainā kvalitatīviem, gan satura ziņā neparastiem izdevumiem. Kādu brīdi tas prasa: aptvert, ka Valodu māja no vienas puses darbojas kā komercuzņēmums, sniedz tulkošanas, valodu mācīšanas pakalpojumus. Taču turpat līdzās darbojas biedrība Valodu muzejs, kas ir atvērts jauniem biedriem, jaunām idejām, savaldzina ar nesavtīgumu, ideālismu un spēju sapņot. Ideāls ir labākas sabiedrības veidošana ar valodas palīdzību, sapnis, taču ar jau ieplānotu tā īstenošanas gadu, ir

Dzejnieks Krišjānis Zeļģis jau oktobrī sola jaunu grāmatu. Ar pārsteigumu. Sarunā viņš atklāj veltījumdzejoļu stāstus jaunākajā krājumā „Skaistuma klātbūtne”, kā arī nodomu sākt rakstīt prozu. Krišjānis Zeļģis, dzejnieks un aldaris. Recenziju interneta žurnālā “Satori” par Zeļģa nu jau trešo, pirms gada iznākušo krājumu “Skaistuma klātbūtne” literatūrkritiķe un dzejniece Anda Baklāne iesāk ar savu lasītājas sajūtu tēlojumu: “Esmu no tiem mietpilsoniskajiem cilvēkiem, kuri gleznu izstādēs mēdz spriest tādā garā –"lūk, šo es gribētu virtuvē!" vai "šī ir ģeniāla un iespaidīga, bet mājās es tik traku neturētu". “Krišjāņa Zeļģa dzejoļi man vienmēr bijuši kā bildes, kuras visas pēc kārtas varētu likt mājās pie sienas, – tie atspoguļo manu gaumi, pasaules izjūtu, uzskatus, turklāt nedraud ar šokējošām vai muļķīgām enerģijām.” Tas šķiet trāpīgs raksturojums, Krišjāņa Zeļģa dzejas garšai būtu grūti atrast pārākās pakāpes, kādus tās unikalitāti pamatojošus vārdus, bet – arī es visas šīs “bildes” gribētu pie sienas.

Mūzikas ierakstu izdevniecībā „Upe tuviem un tāliem” izdevusi dzejas un mūzikas albumu „Tu sauci mani vārdā – upju līnijās”, kurā Noras Jakovelas, agrāk – Grēniņas, dzeju papildina Laumas Kazakas dziesmas. Dzeja, aktieru Intas Tiroles, Jāņa Skaņa, Maijas Arvenas lasījumā, mijas ar Laumas Kazakas dziesmām un Ievas Lapkovskas skaņu gleznām. Albuma tapšana sapulcinājusi ļoti dažādas pieredzes ļaudis – līdzās jau nosauktajiem, albumā ieskanas Staņislava Judina kontrabass, Andra Buiķa perkusijas, Mariannas Puriņas vijole. Dzejkoncerts ir pieteikums arī vēl tikai topošajai dzejas izrādei, kurā jau vairāk kā gadu kopā radošo mūziķu un aktieru kodolam jaunu krāsu piešķirs armēņu dziedātājas un aktrises Asmikas Bogojanas, jaunās dziesminieces Sniedzes Dāvidsones klātbūtne. Izrādē arī izvēlētās dzejas klāsts ir cits. Mani dzejkoncertā un arī iznākušajā albumā “Tu sauci mani vārdā – upju līnijās” visvairāk aizrāva kā galēji dažādas pieredzes mākslinieki spēj vienoties kopējā sarunā par dzeju, kopējā mūzikā, un arī sav

Latviski iznākusi norvēģu psihoterapeita un publicista Finna Skorderuda darbs "Nemiers", kas ir aizraujošs ceļojumu piezīmju, kultūras pieredzes komentāru, kā arī sarunās ar pacientiem gūto atziņu apvienojums. Grāmata skaidro modernā cilvēka dzīvošanas grūtību cēloņus, taču autors savu pacientu pieredzes ne vienmēr uzlūko kā medicīniski ārstējamas diagnozes, drīzāk kā dzīvošanas prakses, kurās ir sava iekšēja loģika un stratēģija. Grāmata izdota 1998. gadā, jaunu kontekstu tai radījusi nesenā pandēmijas pieredze, kurai pēcvārdā pievēršas psihoterapeits Nils Sakss-Konstantinovs. Iemesls, kāpēc Latvijā varētu būt pazīstams tās autora – norvēģu psihiatra un rakstnieka Finna Skorderuda vārds, ir mazliet amizants. Arī Latvijā tika rādīta Eiropas Kinoakadēmijas balvu pasniegšanas ceremonijā Berlīnē par labāko Eiropas filmu atzītais Tomasa Vitenberga darbs "Vēl pa mēriņam". Scenārija idejas pamatā bija nedaudz pārprasts, it kā Finna Skoderuda izteikts apgalvojums, ka cilvēks jau piedzimst ar puspromili asinīs par

Plānots, ka jau nākamgad Liepājā durvis vērs nupat ekspluatācijā nodotā, vērienīgu restaurāciju piedzīvojusī 17. gadsimta ēka Kungu ielā 24. Ēka pazīstama kā Hoijeres madāmas viesnīca, un, kā jau ilgi pirms remontdarbiem vēstījusi plāksne pie ēkas, 1697. gadā “Lielās sūtniecības” ceļojuma laikā uz Rietumeiropu inkognito te bija apmeties Krievijas cars Pēteris I. Izstaigājam namu, kā arī uzdodam jautājumus – vai šāda 17. gadsimta ēka Liepājā ir retums? Kādas iespējas tas dos Liepājas muzejam izrādīt līdz šim fondos gulējušos 17. un 19. gadsimta interjera priekšmetus un būvdetaļas? Cik ticamas ir ap namu vērptās leģendas? Ceļvedes atjaunotajā namā ir Liepājas muzeja direktore Dace Kārkla un muzeja vēsturniece Antra Brakše, kā arī Kungu ielas nama pārbūves un restaurācijas projekta arhitekte Liesma Markova. Rakstītajā presē gan ir liecības, ka runājot par Kungu ielas 24 iespējamo atjaunošanu, ideja par krogu ir bijusi dzīva krietni sen. Taču tieši Liesmai Markovai, sadarbībā ar muzejniekiem, bijis jāizdomā –

Ruckas muiža un tai piegulošais parks līdz 2013. gadam bija neatklāta vieta pat pašiem Cēsu iedzīvotājiem. Patlaban tajā apmeklētākais objekts ir pagājušā gada pandēmijas apstākļos notikušās publiskās mākslas programmas KOPĀ ietvaros radītās šūpoles, šogad notikušo mākslinieku rezidenču ietvaros radītie darbi apskatāmi brīvdabas izstādē „Apslēptie dārgumi” Ruckas muižas parkā. Ruckas mākslas fonda organizēta ir arī ekspozīcija pilsētvidē „Mākslas kūre”. Cēsu centrā, taču dzelzceļa sliežu no pārējās pilsētas atgriezta, Ruckas muiža un tās parks labu laiku bija cēsniekiem slēgta teritorija – Pirmā pasaules kara laikā te bija lazarete, pēc Latvijas valsts nodibināšanas – Latvijas dzelzceļa 3. iecirknis, Pēc Otrā pasaules kara – tuberkulozes slimnīca. Pēc tās likvidācijas 2005. gadā ēka kādu laiku stāvēja tukša, bet kopš 2013. gada te ir mākslas rezidenču centrs. Kad norunāju tikšanos ar Ruckas patreizējo komandu, vēl nenojaušu, ka nokļūšu notikumu epicentrā – šai nedēļas nogalē Cēsīs notika sarunu festivāls “L

Līdz 28. augustam galerijā „Bastejs” skatāma tekstilmākslinieces Ivetas Vecenānes izstāde „Dieva dārza puķītes”. Bioloģe, Vides risinājumu institūta pētniece Rūta Abaja nesen kopā ar pavāru Māri Jansonu klajā laidusi recepšu grāmatu „Pļava”, kas māca pļavu ne tikai ieraudzīt, atpazīt, bet arī sagaršot. Raidījumā Augstāk par zemi Iveta Vecenāne un Rūta Abaja, katra no savu zināšanu skatu punkta, sarunājass par vienojošo – ļoti personiskām attiecībām ar pļavas puķēm. Senie mūri, platās, ieapaļās durvis – galerija “ Bastejs” atrodas 16. gadsimtā celtā Vecrīgas spīķerī – mudina telpā itin kā ienirt. Un to pašu dara arī Ivetas Vecenānes pēdējo piecu gadu laikā austie gobelēni. Zaļās krāsas tūkstoš nokrāsas dzīparu pie dzīpara virmo, itin kā skatītājs vairs neatrastos pilsētā. Tik dzīvīga, krāsās mainīga, virmojoša spēj būt tikai daba: vēja sakustināta pļava, vakara vai dienasvidus gaismēnas, ejot pamanīta pļavas puķīte, kuru skatam tūlīt aizsedz cits sakustinātās zāles stiebrs. Savukārt ar bioloģi, Vides risināj

Rakstniece Andra Manfelde šobrīd atkal raksta dzeju, ik pa brīdim sociālo tīklu Facebook „uzspridzina” tur publicētie fragmenti no topošās grāmatas „Poēma ar mammu”.  „ … man bija trejas meitas, /man bija treji dēli/vienpadsmitajā gadā pirmo meiteni nokoda čūska/ tepat gravā/ divdesmit septītajā vecākajiem no dēliem/likām vaiņagu galvā/ rau, rau – mēs divi veči kā /dievam kņūpus pie sāna .. „ Viss sācies, kad pa ceļam uz Liepāju Andra Manfelde nolēmusi izkāpt Laides pagastā, savas bērnības vizbuļu gravā pie Rudzīšu lielā akmens …

Šobrīd Rīgā, bijušās fabrikas “Boļševička” teritorijā skatāmaLatvijas Laikmetīgās mākslas centra kūrēta ekspozīcija "Mobilais muzejs. Nākamā sezona", kas aktualizē jautājumu arī par laikmetīgās mākslas darbu restaurāciju. Kur velkamas robežas? Vai laikmetīgās mākslas darbs, izstādīts daļēji, vai uzbūvēts no jauna, uzskatāms par identisku oriģinālam? Ko izjūt mākslinieks, kad viņa darba replika kalpo jau jauniem, kuratora izvirzītiem mērķiem? Raidījumā Augstāk par zemi kuratora, mākslinieka un restauratora pieredze. Vērtē māksliniece Evelīna Deičmane-Vida, restauratore Evita Melbārde un ekspozīcijas " Mobilais muzejs. Nākamā sezona" kuratore Solvita Krese. Šobrīd novārtā atstātā, reiz industriālā teritorijā izstādīti darbi, kas bijuši skatāmi mākslas izstādēs pēdējo 25 gadu laikā, mobilajā telefonā lejuplādējamā ceļvedī izlasāms katra darba stāsts, un lielākoties šiem stāstiem ir divas daļas. Pirmā – raksturo laiku un mākslas projektu, kura ietvaros darba ticis radīts. Un šīs atmiņas sniedzas līdz pat jaudīg

Dziesminieks Haralds Sīmanis šogad svin savu 70. dzimšanas dienu. Atmodas gadu dziesminieks, talants tīrradnis, koncertējis visu apzinīgo mūžu un turpina to darīt arī tagad. Atliek tikai pabrīnīties, kā viņš pamanījies izvairīties ne tikai no balvām par mūzikā ieguldīto mūžu, bet tā kārtīgi līdz šim nav devies rokās pat aprakstīšanai. Nav viegli uzrakstīt liecību par nomadiskā dzīveveida piekopēju, baznīcu jumta licēju, Atmodas gadu dziesminieku. Te ne vienmēr der pētnieku ierastie paņēmieni - balvu un iznākušo albumu uzskaitījums. Jāpārslēdz domāšana, jo dziesminieku kustībā īsti svēti ir tie mirkļi, kas uzzibsnī, aizdedzina citus, fiziskajā realitātē izpaužoties ar laika nobīdi un reizēm negaidītā veidā. Guna Rukšāne ir paveikusi šķietami neiespējamo, nesen iznākusi viņas grāmata “Haralds Sīmanis. Dziesminieks” – uzrakstīta ne tikai dziesminieka biogrāfija, bet arī Atmodai būtiskā Cēsu 1988. gada folkfestivāla vēsture. Grāmatas atvēršanas svētki, varbūt ne gluži ierastā izpausmē, arī notika Cēsīs. Bija tā

Latvijā postfolka mūzikas albumu izdošana diemžēl nav bizness, atzīst Juris un Daina Zalāni, kultūras menedžmenta centra “Lauska” dibinātāji. Kultūras menedžmenta centrs “Lauska” darbojas jau 18 gadus. Zelta burtiem latviešu mūzikas vēsturē “Lauskas” dibinātāji – Juris un Daina Zalāni, būtu pelnījuši tapt ierakstīti kaut vai tikai viņu producētās antoloģijas “Sviests” dēļ. Gada beigās plānots izdot antoloģijas nu jau astoto disku, un šī izdevumu sērija dokumentē latviešu postfolkloras – tautas mūzikas vai pasaules mūzikas žanrā notiekošo. Taču “Lauskai” pieder arī tādu grupu kā “Laiksne”, “Auļi”, “Tautumeitas”, “Saucējas” atklājēju vai atbalstītāju gods. “Lauska” ar starptautisku vērienu rīko etnoeko  festivālu “Sviests” ar meistardarbnīcām. Pagājušajā gadā “Lauska” pirmo reizi savu darbību paplašināja arī grāmatizdošanas virzienā, iznāca Latvijas hipiju vēsture Alfrēda Stinkuļa atmiņu grāmatā “Mati sarkanā vējā.” Uz praktiskā latvieša jautājumu – vai “Lauska” ir Zalānu pamatdarbs, skan tikpat tieša atbilde

Šobrīd pūļa finansēšanas kampaņā tiek vākti līdzekļi grāmatas "Slēptā dzīve. Homoseksuāļa dienasgrāmatas” izdošanai. Tās ir Kaspara Aleksandra Irbes dienasgrāmatas, rokrakstā piepildītās 62 klades aptver gandrīz visu 20. gadsimtu, drīzumā iznāks to pirmais sējums, kas aptvers 1927. līdz 1949. gadu. Šo dienasgrāmatu var lasīt gan kā personības augšanas stāstu mūža garumā, gan lielu vēstures notikumu aculiecinieka vēstījumu. Unikālu to padara padomjlaikā krimināli sodāmās, tāpēc citu acīm slēptās un noklusētās homoseksuāļu subkultūras apraksti. Dienasgrāmatas izdošanu organizē biedrība "Ascendum" kopā ar lesbiešu, geju, biseksuāļu, transpersonu un viņu draugu apvienību "Mozaīka", un, lai arī līdzekļi joprojām tiek vākti, paralēli notiek darbs pie grāmatas izdošanas, un jau šobrīd ir zināms, ka grāmata iznāks augustā, praida laikā. Jā, šo dienasgrāmatu publiskošana ir daļa arī no politiskas cīņas. Kaspars Aleksandrs Irbe dzimis 1906. gadā, viņa senākās atmiņas saistās ar Pirmā pasaules kara notikumiem, kad kop