Kultras Rondo

Paskatīties uz valodas jautājumiem plašāk, ar jaunu un svaigu saturu aicina valodfestivāls "Avots". Un arī spēlējas ar vārda "avots" dažādajām nozīmēm – gan atgādinot, ka valoda ir avots, gan to, ka "Valodu māja" atrodas Avotu ielā. Valodu mācīšanos un valodu apzināšanu atdzīvinās arī kāda improvizēta lomu spēle mūsu sarunā. Kultūras rondo studijā festivāla rīkotāji no Valodu mājas: festivāla producente Eleonora Balode, "Valodu mājas" vadītājs Snorre Karkonens Svensons, valodniece Aiga Veckalne un Kristofers Rībers, kurš festivālā organizēs lomu spēles. Pirmais valodfestivāls "Avots", kas norisināsies 1. un 2. februārī Ģertrūdes ielas teātrī, piedāvās priekšlasījumus, diskusijas un darbnīcas par dažādiem ar valodu saistītiem jautājumiem. Katra festivāla diena būs veltīta savai tēmai: 1. februārī varēs izzināt valodu indivīda un sabiedrības attiecību griezumā, savukārt 2. februārī – mazāk lietotās valodas. "Festivāla mērķis ir stiprināt izpratni par valodu daudzveidību un valodiskās izteiksmes iespējām, kas

Balvu nominācijas un balvu gaidīšana. Ētiski un pat krimināla rakstura jautājumi mākslas un izglītības procesos. Janvāra pēdējā dienā saruna par kultūras izcēlumiem gada pirmajā mēnesī. Kultūras rondo sarunājas kritiķe Ieva Rodiņa no "kroders.lv", Anete Ašmane-Vilsone, Latvijas Radio 3 "Klasika" un Latvijas Televīzijas raidījuma "Kultūršoks" žurnāliste, režisore Ieva Ozoliņa, radio "NABA" autorraidījuma "Disociatīvā fūga" vadītāja, un kritiķis Aivars Madris no portāla "Delfi", kurš janvārī ieguva Normunda Naumaņa balvu mākslu kritikā.

Mārītes Guščikas dziļi pelēkā glezniecība un Pētera Sidara skulpturālās instalācijas un glezniecības variācijas, izmantojot vārnu atstātās zīmes uz asfalta, pašlaik aplūkojamas Rīgas laikmetīgās mākslas telpā. Lielajā zālē – Pētera Sidara izstāde „Īstā vieta īstajā vietā”, savukārt Intro zālē – Mārītes Guščikas izstāde ar nosaukumu „Mata galā”. Ieskatu jaunākajās  Rīgas mākslas telpas izstādēs sākam ar Lielo zāli, kur savus darbus rāda mākslinieks Pēteris Sidars. Plašā izstāžu telpa ir tumša, un ar to kontrastē mākslinieka radītās skulpturālās instalācijas no kūdras podiņiem un glezniecības variācijas ar vārnu ekskrementu fraktāļiem. Pētera Sidara darbi Rīgas mākslas telpā nav pirmo reizi, 2019. gadā Intro zālē kopā ar dzejnieku Pāvilu Raudoni sarīkota izstāde, un toreiz mākslinieks izmantoja tādus rūpnieciskus materiālus kā  plastmasu, silikonu un dažādus kabeļa vadus. Šoreiz, kā pats uzsver, „turpina strādāt ar savu iedvesmas avotu un eksperimentālo materiālu „zelta fondu” – tās ir lielformāta skulpturāla

Franču filozofa Žila Delēza kino grāmatas, kas tulkotas latviski, un tēla jēdzienu viņa darbos. Saruna ar izdevuma latviešu valodā zinātnisko redaktoru filozofu Andreju Balodi. Apgāds "Aminori" izdevis franču filozofa Žila Delēza monogrāfijas “Kino” pirmo daļu "Kustībtēls" un otro daļu "Laiktēls". Abās grāmatās cieši savīta filozofiskā doma un skatījums uz kino kā unikālu mākslas formu. Nevis pētījums kino vēsturē, bet kino raksturīgo tēlu un zīmju klasifikācija. Tēlus iedvesmo franču filozofs Anrī Bergsons, bet zīmes – amerikāņu loģiķis Čārlzs Sanderss Pērss. Domātājiem Delēzs pielīdzina arī lielos kino autorus, kas gan “domā kustībtēlos un laiktēlos, nevis konceptos”. Grāmatas atvēršana kā filozofu diskusija un režisora atzīšanās nesaprašanā kā virzītājspēkā – nav biežas parādības Latvijas kultūras dzīvē. Franču filozofa Žila Delēza simtgadi Latvijas svin tulkojot un izdodot divas Delēza grāmatas. Delēzam kino ir domāšanas matērija, un tikai pašam ar sevi jātiek skaidrībā, vai kamera ir galvā vai ārpus

„Esmu apsēsts ar domu, kā veicināt mākslas evolūciju. Un tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vispār nodarbojos ar mākslu,” – tā saka ievērojamais franču konceptuālists Bernārs Venē , kura retrospekcija „Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024” pašlaik skatāma mākslas muzejā „Rīgas birža”. Viņu mēdz dēvēt par cilvēku – orķestri, jo Venē savas 60 gadus ilgās karjeras laikā strādājis un turpina strādāt visdažādākajos žanros, bet visa viņa profesionālā darbība ir cieši saistīta. Un tās pamatā ir nemitīga robežu pārkāpšana un jaunu ideju meklēšana mākslā.  „Zināt, kāpēc es esmu izdzīvojis? Jo strādāju deviņas dienas nedēļā, divdesmit astoņas stundas dienā,” man saka Bernārs Venē, kad tiekamies uz interviju mākslas muzejā „Rīgas birža”. Venē ir 83 gadi, ap metru deviņdesmit stalts augums, nebēdnīgas uguntiņas acīs un apbrīnojams stāstnieka talants. Viņa karjera mākslā stiepjas vairāk nekā 60 gadu garumā, un galvenā lieta, kas jāzina par šo mākslinieku: viņa pamatprincips ir visu laiku paplašināt robežas un

No 24 nominantiem izraudzīti astoņi "Purvīša balvas 2025" kandidāti. Uz "Purvīša balvu 2025" kandidēs Indriķis Ģelzis, Romāns Korovins, Ieva Kraule-Kūna, Inga Meldere un Luīze Nežberte, Luīze Rukšāne, Krišs Salmanis, Elza Sīle, Paula Zvane. Kultūras rondo diskutējam ar mākslas ekspertēm, kas izraudzījās "Purvīša balvas" nominantus. Studijā Arta Vārpa, Purvīša balvas 2023.–2024. gada ekspertu darba grupas vadītāja, LNMM Latvijas tēlniecības un objektu kolekcijas glabātāja, Antra Priede, mākslas zinātniece, Latvijas Mākslas akadēmijas prorektore studiju darbā, un Katrīna Jaunupe, fonda "Mākslai vajag telpu" vadītāja. Vienlaikus ar ziņu par balvas kandidātiem, izskanēja arī paziņojums, ka "Purvīša balvas" mākslā organizētāji noslēdz 18 gadus ilgo sadarbību ar Jāni Zuzānu un uzņēmumu SIA "Alfor". Un gandrīz vienlaikus saņēmām arī ziņu no Kultūras ministrijas, ka pirmā nacionālas nozīmes vizuālās mākslas balva tiks pasniegta 2026. gadā. Janvārī darbu sākusi balvas vizuālajā mākslā žūrija, kas gada gaitā izvērtē

Izstāde ar daudziem atklājumiem – tāda ir mākslas centrā "Zuzeum" nupat atvērtā izstāde „Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite”. Izstādē satiekas trīs izcilas Baltijas valstu mākslinieces, un eksponēti viņu darbi, kas tapuši padomju režīma vēlīnajā periodā. Izstāde jau rādīta Tallinā un Viļņā, tagad skatāma arī Rīgu un no ekspozīcijas viedokļa ir plašākā. Izstādes uzmanības centrā ir trīs Baltijas valstu mākslinieču Malles Leisas, Maijas Tabakas un Marijas Terēzes Rožanskaites darbi. Izstādes nosaukums „Ārpus rāmjiem” ir atsauce uz robežām, kuras visas trīs mākslinieces atļāvušās šķērsot savā mākslā, taču vienlaikus norāda uz jauno apvārsni, ko viņu darbi paver cits citam. Es izstādi redzēju Tallinā, KUMU mākslas muzejā, kur tā bija skatāma vispirms, katrai māksliniecei atvēlot noteiktu telpas daļu, pēc tam izstāde rādīta arī Viļņā. Par izstādi un tās ekspozīciju Rīgā stāsta kuratores Anu Allasa un Laima Kreivīte. Izstāde „Ārpus rāmjiem: Leisa, Tabaka, Rožanskaite” mākslas centrā "Zuzeum" būs skatāma l

Tjūdoru laikmeta Anglijas dzeja un mūzika, īpaši izceļot Džona Donna dzeju, ir iedvesmas avota koncertuzvedumam “Angļu soneti”. Kultūras rondo uzklausām diriģentu Peteri Vaickovski, aktieri Gerdu Lapošku un komponistu Uģi Prauliņu, kurš uzrakstījis jaundarbu „Ekstāze”. Trešdien, 29. janvārī, un ceturtdien, 30. janvārī, plkst. 19.00 Latvijas Mākslas akadēmijas aulā notiks Gerda Lapoškas un Latvijas Radio kora koncertuzvedums "Angļu soneti". Uzvedums ir balstīts Tjūdoru laikmeta Anglijas dzejā un mūzikā. Pievērsties Tjūdoru laika angļu mūzikai ir diriģenta un senās mūzikas pētnieka Pētera Vaickovska izvēle, kā iedvesmas avotu minot ne tikai mūziku, bet arī Džona Donna tekstus. Spīķeru koncertzālē, kur notika mēģinājums, Pēterim Vaickovskim rokās ir apgādā "Neputns" izdotā angļu klasiķa Džona Donna dzejas un apceru grāmata "Cilvēks nav sala”. Šo grāmatu sarunā piemin gan Gerds Lapoška, gan Uģis Prauliņš, tāpēc neliels fragments par to, kas ir Džons Donns. Stāsta izdevuma "Cilvēks nav sala" sastādītāja un prie

Ielūkoties mākslas vēsturnieka virtuvē un redzēt pētniecības procesu ar visām šaubām, meklējumiem un pārdomām neparastā izstādē piedāvā trīs topošie mākslas vēsturnieki, kuri šogad absolvēs Latvijas Mākslas akadēmiju. Izstāde „Studija(s) procesā” ir tapusi sadarbībā ar „Maxim Boxer” galeriju Rīgā, kur jaunie pētnieki analizē tajā iepriekš notikušās izstādes un paralēli pēta paši savas „alma mater” – Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures specialitātes vēsturi. „Maxim Boxer” galerija atrodas Rīgā, Lāčplēša ielā, līdzās Aleksandra Čaka muzejam, un durvis vēra pirms diviem gadiem, kad uz Rīgu no Maskavas pārcēlās tās īpašnieks, kolekcionārs un galerists Maksims Boksers. Ar galerijas īpašnieku iepazīsimies sižeta beigās, bet sākumā saruna ar trīs topošajiem mākslas vēsturniekiem – Lieni Zonni, Jevgēniju Hamudajevu un Jāni Pūgu –, kuri uzrunāja sadarbībai jauno galeriju. Viņi šogad absolvēs Mākslas akadēmiju un savā kursā ir tikai trīs, stāsta Jevgēnija. Ceturtajā kursā topošajiem mākslas vēsturniekiem parasti ir

Annas Brigaderes pasaku  luga "Sprīdītis" Valmieras teātra interpretācijā piedāvā aizrautīgu aktieru izspēlēšanos kā enerģijas bumbu. Tēlu pētniecība un etīdes ir bijis veids, kā iedzīvoties Annas Brigaderes radītajā tēlu telpā. Pēc pirmizrādes saruna ar aktieriem Rūdi Bīviņu (Sprīdītis) un Rihardu Jakovelu (Lutausis), kā arī ar kostīmu mākslinieci Annu Heinrihsoni un kustību mākslinieci Lindu Mīļo, studijā tiekamies ar režisoru un scenogrāfu Reini Suhanovu. ""Sprīdītis" - jo mani interesē pieaugšanas stāsti," lugas izvēli atklāj Reinis Suhanovs. "Arī "Pazudušajā dēlā" - vecāku un bērnu attiecības un bērnu palaišana dzīvē. Ja "Pazudušajā dēlā" tās jau ir sekas kaut kādai noteiktai audzināšanai, "Sprīdītis" lieliski parāda, cik Brigadere šo darbu veidoja pēc iniciācijas pasakām. Mēs nezinām īsti, kādi bijuši iniciācijas rituāli, bet skaidrs ir tas, ka bērniem bija jāizdzīvo diezgan nežēlīga, iespējams, tā bija maskarāde un jāsastopas ar to diezgan agrā vecumā, ka pasaule mēdz būt nežēlīga un ka katram ir jās

Iepazīstam konceptuālās mākslas vienu no hrestomātiskajām parādībām, franču mākslinieku, kurš dzīvo Ņujorkā, Bernāru Venē. Ar viņu izstādē “Bernārs Venē. Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966-2024” Rīgas Biržā tikās Māra Rozenberga. No 25. janvāra līdz 27. aprīlim Mākslas muzejā RĪGAS BIRŽA būs skatāma ievērojamā franču mākslinieka Bernāra Venē retrospekcija “Glezniecība: no racionālā uz virtuālo. 1966–2024”, kas piedāvā tuvāk iepazīt viņa daiļradi un zīmīgo ieguldījumu 20. un 21. gadsimta konceptuālās mākslas procesos. Bernārs Venē (Bernar Venet, 1941) ir viena no mūsdienu mākslas scēnas hrestomātiskajām personībām, konceptuālās mākslas pionieris. Savas vairāk nekā 60 gadus ilgās karjeras laikā Venē nekad nav pārstājis uzdot jautājumus; viņš pazīstams kā novators, kurš mākslā ieviesa matemātisko lingvistiku.

Tas tiešām ir noticis – "Oskara" nominācijas, ar ko daudzi puspajokam flirtēja jau kopš Ginta Zilbaloža animācijas filmas "Straumes" spožās pirmizrādes Kannu kinofestivālā, ir kļuvušas par realitāti. Turklāt nevis viena, bet divas nominācijas – gan animācijas, gan starptautisko filmu kategorijā. Kolēģe Māra Rozenberga "Straumes" panākumiem sekojusi jau no pirmsākumiem un turpina to darīt. Šiem panākumiem ir palīdzējis ne vien tas, ka „Straume” pati par sevi ir izcila filma, bet arī tas, ka tā jau līdz šim bija spējusi savākt ļoti daudz balvu, ko, protams, pamana un no kā ietekmējas arī ASV Kinoakadēmijas balsotāji. Liela nozīme bija arī tam, ka filmu pamanīja un ļoti atzinīgi novērtēja ASV profesionālā prese – gan lielie laikraksti, gan nozarē respektēti izdevumi, ko arī lasa šie vairāk nekā deviņi tūkstoši ASV Kinoakadēmijas biedru. Un viņu vidū jau 20 gadus ir arī ASV dzīvojošā latviešu animatore Signe Baumane, kura pati ar savu izcilo animācijas filmu „Mans laulību projekts” bija pagājušā gada „Oskaru”

Kultūras rondo skaidrojam, kam paredzēta literatūra vieglajā valodā un kā veicināt tās izdošanu? Tikko iznācis krājums „Stāsti vieglajā valodā. 2. Grāmata”. Kā top jaunrade vieglajā valodā un ko nozīmē tulkot tajā jau esošus tekstus? Tiekamies ar abu izdevumu redaktori Velgu Polinsku, valodnieci Diti Liepu un vienu no autorēm – Lauru Vinogradovu. Ierakstā uzklausām Guntu Biti, kura radījusi stāstu vieglajā valodā „Pie omītes”. Viņa ir Latvijas Neredzīgo biedrības Braila un pielāgotās drukas nodaļas vadītāja. Stāstu krājums ir paredzēts pusaudžiem, un stāsti ir atlasīti no Latvijas Universitātes (LU) Latviešu valodas institūta un Vieglās valodas aģentūras rīkotā "Vieglās valodas 2. konkursa" darbiem. Otrais stāstu krājums "Stāsti vieglajā valodā" turpina darbu pie vieglās latviešu valodas oriģinālliteratūras pieejamības veicināšanas Latvijā. Tajā ir iekļauti piecu autoru stāsti: Lingita Linas Bopulu "Es esmu Latviete", Baibas Baikovskas "Suns ar uzdevumu", Gunitas Skroderēnas "Neviens nav viens", Ulrikas Ūp

Tapusi jauna ekspozīcija Rūdolfa Blaumaņa istabai - Jaņa Rozentāla un Rūdolfa Blaumaņa muzejā Alberta ielā.  Ekspozīcijas autori ir Mākslas akadēmijas absolventi Dāniels Šatalovs un Justīne Emīlija Brieze. Kopā ar jaunās ekspozīcijas dizaineru Dānielu Šatalovu un ekspozīcijas mākslinieci Justīni Emīliju Briezi skaidrojam, ko abi Mākslas akadēmijas  beidzēji savā diplomdarbā pielikuši klāt. Tā ir pavisam neliela istaba, kurā no 1906. līdz 1908 .gadam kā apakšīrnieks mitinājies Rūdolfs Blaumanis. Grafikas nodaļas absolvente Emīlija ar gaisīgu un caurspīdīgu aizkaru palīdzību radījusi sasaisti ar Blaumaņa dzimto pusi, ekspozīcijā vēl citi mūsdienīgi risinājumi. Taču jaunie mākslinieki gandarīti, ka bakalaura diplomdarbs īstenojies pavisam uzskatāmā veidā. Dāniels beidzis Mākslas akadēmijas Produktu dizaina nodaļu, viņš atklāj, kas bijis grūtākais, veidojot ekspozīciju. Dāniels uzsver, ka ekspozīcija ir dizaina un mākslas apvienojums, un arī tapšanas procesā sadarbojušies, nešķirojot, ko kurš dara. Telpā nav d

23. janvārī uz kino ekrāniem nonāks pirmā 2025. gada Latvijas filma – komēdija "Vecāku sapulce. Kultūras rondo tiekamies ar komēdijas "Vecāku sapulce" radošo komandu: režisori Martu Elinu Martinsoni, producenti Inesi Boku-Grūbi, scenārija autori Lindu Rudeni un aktrisi Sandiju Dovgāni. Kā tas ir mums, vecākiem, paraudzīties uz sevi no malas, sēžot savu bērnu klases krēslos vecāku sapulcē? Cik daudz mēs vispār izprotam to, ko ikdiena jūt un piedzīvo mūsu bērnu skolotāji? Kā šķietami nopietnajā saskatīt ironisko un komisko? Galu galā – kā tas ir iespējams – vienuviet savākt teju visus spožākos šībrīža aktierus? Filma ir aktuāls un ironijas piepildīts stāsts par skolas klases vecāku sapulci, kur vecāku savstarpējo attiecību un dialogu dinamika noved pie prognozējamiem un negaidītiem pārpratumiem. Filma ļauj ar vieglu humoru no malas paraudzīties uz sevi un apkārtējiem un kopā ar aktieriem Sandiju Dovgāni, Elitu Kļaviņu, Mārtiņu Kalitu, Dārtu Daneviču, Lauri Dzelzīti un citiem pārvarēt visbezcerīgāko no vecāku

Izprašanas un līdzi jušanas darbs, tā jaunāko Liepājas teātra mazās zāles iestudējumu „Divu siržu zēns” – dokumentālu afgāņu bēgļu stāstu raksturo  aktieri. Režisors Viesturs Roziņš savam pirmajam iestudējumam Liepājas teātrī izvēlējies britu dramaturga Fila Portera lugu „Divu siržu zēns”, kas tapusi pēc Hameda Amiri romāna ar tādu pašu nosaukumu.  Režisors  darbam devis žanra apzīmējumu – krimināls ceļojums. Izrādē iepazīstamies ar ģimeni, kuras sarežģītajam bēgļu ceļam skatītāji sekos visas izrādes gaitā un iepazīs stipru ģimenes kopību. Režisors  Viesturs Roziņš pirms pirmizrādes atklāj, kā izvēlējies konkrēto darbu iestudēšanai. 2020.gadā iznāca Hameda Amiri romāns “Divu siržu zēns”, kurā viņš apraksta  savas ģimenes piedzīvoto.  Savukārt britu dramaturgs Fils Porters 2021.gadā romānu pārvērtis lugā. Amiri ģimene pēc tam, kad māte pilsētas centrālajā laukumā teica publisku runu par sieviešu tiesībām un izglītību, bija spiesta bēgt no valsts. Viņi uzsāka garu un bīstamu ceļu, lai ne tikai glābtu māti, be

Veram vaļā ukraiņu dzejnieka Ostapa Slivinska grāmatu „Kara vardnīca”. To lasām kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu un mākslinieku Alekseju Muraško. "Es to saucu par dzeju, tā, protams, ir dzeja, bet nav tapusi kā dzeja, tā nav rakstīta kā dzeja," grāmatu raksturo Māra Poļakova. "Tekstu autors patiesībā vispār nav viņš. Šo grāmatu veido citu cilvēku sacīti, nevis rakstīti, bet sacīti teksti. Nevis teksti, tie saruna fragmenti, stāstu fragmenti, kurus Ostaps un viņa līdzbiedri - draugi, paziņas ir sadzirdējuši, uzklausījuši kara pirmajās nedēļās un mēnešos galvenokārt Ļvivā, kur, kā viņš raksta "saplūda milzīgas bēgļu upes no visas Ukrainas". Ostaps un viņa kolēģi kļuva  par brīvprātīgajiem palīgiem un augas dienas pavadīja Ļvivas stacijā un pagaidu izmitināšanas vietās, ēdinādami, dodami, ko nu tur vajadzēja, zāles, drēbes. Šī grāmata ir vārdi, kurus viņiem ir sacījuši šie cilvēki." Tāpēc arī grāmatā tās autors min daudzus cilvēkus kā līdzautorus. 2025. gadā latviski iznāks arī Ostapa Slivinska dzejas krājums

Gleznotāja Arnolda Andersona tēvam pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados Rīgas Centrāltirgū bija valūtas maiņas punkts. Vairāk nekā divdesmit gadus vēlāk Arnolds Andersons savos darbos šķetina atmiņas par deviņdesmito gadu bērnību, kurā pieredzēja gan vīrus ādas jakās ar dolāru pilnām somām, gan tēva ciešās attiecības ar naudu, varu un reliģiju. Ilgus gadus dzīvojis Londonā un apliecinājis sevi starptautiskajā mākslas vidē, Arnolds Andersons sevi piesaka ar personālizstādi Latvijā, galerijā „Asni” veidojot neparastu kopdarbu ar smaržu mākslinieci Alīnu Grīnpauku. Jaunā galerija „Asni” iepretim Latvijas Nacionālajam mākslas muzejam konsekventi turpina iepazīstināt ar jauniem un interesantiem vārdiem Latvijas vizuālajā mākslā, un Arnolds Andersons nav izņēmums. Viņa vārds līdz šim bijis labāk pazīstams ārpus Latvijas, jo glezniecību viņš mācījās un pēc tam strādāja Londonā. Nu jau dažus gadus viņš atkal ir rīdzinieks, un personālizstādi „Adrenalīns” iedvesmojušas viņa bērnības atmiņas par dzīvi deviņdesmito

Kā par barikādēm runāt ar mūsu bērniem tagad? Kā barikādes atceras tie, kuri bija bērni tolaik? Kā ar mākslas un kultūras instrumentiem varam uzturēt barikāžu atceri dzīvu un īstu, to lieki neglorificējot un nepadarot pāragri par virspusēju mītu? Kā kultūrtelpā komunicēt pagātnes notikumus un, izmantojot  mākslas valodu, radīt saprotamus un godīgus stāstus? Kultūras rondo pārrunājam ar vēsturnieku un pedagogu Valdi Klišānu, dramaturgu un scenāristu Matīsu Gricmani, kurš dzimis 1991. gadā, šobrīd Dailes teātrī varam redzēt vēsturisko detektīvu „Kur pazuda valsts”, un diriģentu, pūtēja orķestra „Rīga” māksliniecisko vadītāju Valdi Butānu.   -- 20. janvārī Rīgas Domā skanēs koncerts „Barikādes un bērni”. Tā centrā 1991. gada bērni, tie, kuriem deviņdesmito gadu sākumā bija pieci, seši vai desmit gadu. Šobrīd viņi pārstāv Latvijas četrdesmitgadnieku paaudzi. Koncertā piedalās: Orķestris “Rīga”, solisti Ieva Segliņa (balss) un Aigars Reinis (ērģeles), diriģents Valdis Butāns. Koncerta režisors – Kārlis Anite

Šajās dienās risinās Insaideru mākslas festivāls. Festivāla iniciators Kaspars Groševs galerijas 427 telpās pulcina radošus cilvēkus, kuri darbojas ārpus vispārēji atzītās mākslas robežām un kuri nav studējuši mākslu ierastā ceļā.  Ar Insaideru Mākslas festivāla iniciatoru Kasparu Groševu tiekos galerijā 427. Brīdī, kad ierodos, Kaspars kopā ar draugu apglezno skaņuplašu vāciņus. Skats ir neparasts, jo uz grīdas kārtojas daudz vēl nenožuvušu vāciņu. Kaspars Groševs uzsver, ka šī nodarbe nav saistīta ar festivālu, lai arī izskatās neparasti. Viņš stāsta, kā briedinājis ideju Insaideru Mākslas festivālam. Festivāls ilgst no 11. līdz 19. janvārim, šonedēļ divus vakarus noticis filmas „Matrix” iestudējums audiolugas formātā. Festivāla dalībnieki ir cilvēki, kurus nevar sajaukt ne ar vienu citu, uzsver festivāla iniciators Kaspars Groševs, kopumā festivāls atspoguļo laikmetīgo kultūru, taču ārpus visa oficiālā un ierastā, ko saprotam ar vārdu māksla.