Zentas Maurias Esejas Prlasa Vaira Ve-freiberga

Zenta Mauriņa: No konkrētām mantām cilvēka intīmākais īpašums ir viņa GRĀMATA. … Man nebija gardēža bibliotēka, man nebija grāmatas sevišķi dārgos vai mākslinieciskos sējumos, bet katra grāmata bija saaugusi ar manu tapšanas gaitu, katra no tām bija kādas gaišas vai tumšas stundas, kādas uzvaras, vai pamestuma lieciniece. Manas grāmatas bija mani pavadoņi izmisuma brīžos, mani klusie mierinātāji. … Raugoties grāmatās, man uzskatāmi tēlojās mana tapšana, kā arī vēl tālais ejamais ceļš, īstenība un sapņi, tagadne un nākotne te vienota. „Īsa rindkopa, kur daudz kas ir pateikts. Grāmatas vērtība vispār, kā gara darbs un kā ideju noliktava, ko kāds ir izdomājis,” atzīst Vaira Vīķe-Freiberga. „Es kā bērns uzaugu absolūtā grāmatu badā. Iemācījos lasīt četru gadu vecumā, no sākumā vecāki, kas regulāri gāja uz bibliotēku, nesa man mājās bērnu grāmatas. Tad es nezinu, kas viņiem iestāstīja, ka mazam bērna daudz lasīt neesot veselīgi. Līdz ar to viņi pārstāja tās grāmatas man nest. Vācijas trimdā sāka izdot kaut kādā

Zenta Mauriņa: „Daiļums atpestīs pasauli,” tā esmu lasījusi lielākā krievu mistiķa darbos un jaunībā labprāt šo teicienu atkārtojusi. Bet, kopš divi pasaules kari postījuši manu dvēseli, esmu bijusi spiesta ieskatīt, ka nekas nav tik nepastāvīgs kā daiļuma ārējie veidoli. Ienaidnieka gaisa uzlidojumos gadsimteņiem celtās baznīcas sabrūk dažās minūtēs. Savādāk tas ir ar baznīcu mūsu iekšienē, bet iekšējs daiļums ir nešķirams no labā. Daiļlabo, ko senais grieķis apzīmēja ar vārdu kaloskagatos, latvietis apzīmē ar vārdu balts. Tāpat kā senajam grieķi, arī dainu latvietim daiļais ir labs un ļaunais nekad nav daiļš. Latvietis nepazīst skaisto dēmonu, kā, piemēram, slāvi; latviešu velns ir muļķis, neglīts un stulbs, ko zemnieks var piemuļķot un zaķis noskriet. Ziemeļnieka skats ir vērsts uz iekšieni: ne tik daudz vizuāli pievilcīgais kā ētiski vērtīgais saista viņa sirdi, izraisa dievināšanas jūtas. „Šais rindās ir manāma atsauce ne tik vien uz krievu mistiķa darbiem, ko viņa citē, bet arī uz Platona darbiem, kur

Zenta Mauriņa: Darba prieku latvietis pazīst dziļāk, nekā tā pretstatu PATAPU. Pats vārds „patapa” mūsu literatūrā tiek reti lietots: kā apburta princese tas dus vārdnīcas slejās un viena otra dzejnieka grāmatā. Daudz vairāk nekā patapu latvietis pazīst dīkonību, dīkā stāvēšanu, proti, vaļas brīžu negatīvo izmantošanu un novērtējumu. Īsto patapu pazīst putni un augstākas kultūras cilvēki. Patapa ir iekšēja augšana, radīšanas, nobrieduma nepieciešamais priekšnoteikums. Saki man, kā tu vadi savu patapu, un es tev pateikšu, kas tu esi. Stulbeņi un tukšgalvji lūko brīvo laiku nosist, turpretī iekšķīgi bagāts cilvēks vienmēr zinās, kā aizpildīt savus vaļas brīžus. Iekšķīgi nabagais karo pret garlaicību kā pret ļaunāko ienaidnieku. … Fantāzijas apbalvotā būtne patapas brīžos cels visizšķērdīgākās ēkas – gaisa pilis, bezfantāzijas būtne – patapas brīžos vij striķi, ar ko pakārties. "Dainās tāds jēdziens kā patapa nav pārāk dziļi apcerēts. Bet netieši mēs redzam, ka, protams, mūsu senči saprata, ka viss dzīvē iet c

Zenta Mauriņa: Draudzība ir dāvana, ko cilvēks saņem neatkarīgi no saviem nopelniem un grēkiem. Draudzība ir jāsāk katru dienu no jauna. Ar katru saules lēktu no jauna draugs jāmīl, jāvēro, viņam jāpiedod, viņa dēļ jāveidojas, plaši jāver visi dvēseles logi, lai vējš aizpūstu vienaldzības putekļus. Draudzība nav tikai dāvana, tā ir piepūle, un, kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis. Draugs nav laba grāmata, ko kurā katrā laikā arī nemazgātām rokām var noņemt no plaukta, lai bagātinātu vientuļu vakara stundu, izkliedētu garlaicību, atrastu sapratēju. Draudzība ir dvēseļu mijiedarbības skaistākais, vārgākais, rūpīgi kopjamais zieds, kas, ja tam nepievērš pietiekami vērības, nonīkuļo un nokalst, vēl iekām pilnīgi uzziedējis. “Mauriņas noliedzēji ir pārmetuši viņai tādu kā ciešanu kultu. Ciešanu kultu pārmet kristiešiem vispār, tas ir tāds stiepjams jēdziens. Bet šajā rindkopā par draudzību ir frāze “kas sava drauga dēļ nav dziļi cietis, tas to nav patiesi mīlējis,”  “Man šķiet, tas v

Zenta Mauriņa: Biedriskumam ārkārtīga nozīme ikdienas dzīvē. Draudzība ceļ baznīcu, bet biedriskums – drošu darbnīcu. Biedriskums, kura būtība ir aktīva palīdzība tuvcilvēkiem, sakņojas labvēlība bez personīga šarma. Biedra izvēli nenosaka tik daudz personīgā gaume, kā darba vieta un nepieciešamība. Cilvēkam var būt divi, trīs draugi, bet biedrs var būt katrs, kas atrodas ar viņu vienādos dzīves apstākļos. Viskrāšņākos biedriskuma piemērus sniedz kareivju dzīve. Kareivji turas kopā nevis tādēļ, cits pret citu jūt simpātijas, bet tādēļ, ka kopīgs liktenis viņus saistījis un kopīgiem spēkiem vieglāk atvairīt nedienas. … Biedriskums dibinās kopības izjūtā, tieksmē kopības dēļ izdzēst savu es. "Par šo biedriskumu vai likteņbiedriem, man šķiet, ka vienādi varētu liecināt gan tie, kas bijuši izsūtīti uz Sibīriju, gan tiek, kas vairākus gadus savas dzīves pavadīja saspiesti bēgļu nometnēs Vācijas dažādās okupācijas zonās un citur. Šāds biedriskums bieži ir tas, kas palīdz pārdzīvot tādos apstākļos, kad varētu šķist

Zenta Mauriņa: Esmu zaudējusi zemi zem kājām, dzimteni un māju, naktīs mani moka arvien tas pats murgainais priekšstats, ka karājos gaisā, esmu zaudējusi dārgāko hercogisti – grāmatu, manuskriptu un skolnieku pasauli, - ne ķermenim, ne dvēselei nav nekā, ar ko aizsargāties pret ziemeļu vēju, bet ticība priekam arvien palikusi. Manas Prieka baznīcas priesteri ir Poruks, kas sāpēs smaida, Munte, kas akls būdams, pielūdz sauli, Bēthovens, kas, kurls būdams, uzgavilēja priekam, Dostojevskis, kas, cietumā sēdēdams, sumināja dzīvību un brīvību. "Daudzi ir zaudējuši dzimteni, mājas un tuviniekus un ir centušies tikt tam pāri, un meklēt prieku un līdzsvaru. Dažiem šis līdzsvars bijis gūstams kontaktā ar dabu, citiem kontaktā ar tiem, ko Mauriņa sauca par dižgariem," bilst Vaira Vīķe-Freiberga. "Šeit atkal ir elitārais moments, heroizēšanas moments. Bet man šķiet, ir jāieklausās viņas dziļākajā domā. Lasot Poruku, lasot par Kukažiņu, sapratīsiet, ko nozīmē sirdsšķīstie. Klausoties Bēthovena 9. simfoniju, man šķiet

Zenta Mauriņa. Draudzībai es ticu kā saulei debesīs, kas pie mums ziemeļos tik reti spīd. Kas putnam ir spārni, tas cilvēkam draudzība – tā paceļ pāri zemes putekļiem. Lai cilvēks postā neizmistu, lai pametumā nekļūtu līdzīgs lopam, lai saukums to nepadarītu stulbu, Dievs tam dāvājis draudzības jūtas. Bet tikai viens no tūkstošiem spēj tajās ilgstoši dzīvot. Lielākajai daļai draudzība ir svētdiena, kas aizņem tikai vienu septīto daļu no dzīves; daudziem draudzība ir Vasarassvētki vai Lieldienas: tās nosvin un aizmirst; bet visbiežāk gadās pagāni, kas draudzības svētku nemaz nepazīst. … Skaists ir katrs draudzības akords, bet laimīgs ir ceļinieks, ko draudzības simfonija pavada pāri visiem dzīves dumbrājiem; pāri slimībai, nabadzībai, pamestībai – līdz nāves valsts vārtiem. Bet cik retas ziemeļos ir pilnīgi bezmākoņainas dienas, tik rets ir arī draugs, kas tevi pavada dzīves ceļojumā no rīta līdz vēlam vakaram. Draudzība ir dārgakmens, bet uzticība zelta ietvars, bez kura dimants viegli pazūd dzīves raktuvē

Zenta Mauriņa: Tuvību nedrīkst prasīt, kā prasām parādu maksāšanu. Var kādu piespiest ar mums dalīt telpu, bet nekad, lai viņš ar mums dalītu savu sirdi. Ar likuma palīdzību var kādu piespiest, lai tas pret mums justu labvēlību. Kopdzīve ar iekšēji svešu cilvēku ir visļaunākais cietums, šķiršanās tādos gadījumos nozīmē brīvības atgūšanu. Īsas, pašgribētas šķiršanās padziļina jūtas. Nepārtrauktais telpiskais tuvums – ikdienišķo un notrulina tās. Zūd reģences asums. Spilgtais dienvidus ātri vēršas miglaini vēsā novakarē. Svētumu nenoraut ikdienībā. Neizsakāmo nepadarīt par ieradumu. “Ir tāds sakāmvārds “Absence makes the heart ground fonder / prombūtne padziļina sirds mīlestības jūtas”. Tā ir viena puse,” bilst Vaira Vīķe-Freiberga. “Vēl maza nianse: Zenta Mauriņas saka, ka ar likuma palīdzību var piespiest, lai tas justu pret jums labvēlību. Es domāju, ka te viņai būs paslīdējusi spalva. Domāju, ka ar likumu var piespiest izrādīt labvēlību, just nevienam nekad nevar piespiest. Var cilvēku spīdzināt uz

Zenta Mauriņa: Katram cilvēkam, kā vispār katrai organiskai būtnei, daba novilkusi nepārkāpjamas robežas. Nenoliedzami, ka cilvēks var veidoties daudz vairāk, nekā pats to domā, un daudz vairāk, nekā aiz savas kūtrības to dara. Mežrozi potēšanas ceļā var pārvērst viskrāšņākā dārza rozē. Un kādus brīnumus var panākt ar ceriņiem! To ziedu ķekarus var padarīt lefkojām līdzīgus, bet – par āboliem tos nevar pārvērst. Tāpat no flegmatiska cilvēka nedrīkst prasīt temperamentu, no nervoza – mieru, no garīgi trulā – spārnotību. “Ļoti smags un dziļš filozofisks jautājums. Zinātne anglosakšu pasaulē to pazīst, kā līdzsvaru starp dabu un kultūru. Tas ir savā ziņā tas strīds, cik daudz cilvēkam fizioloģiski, ģenētiski noteikts no dzimšanas, cik daudz tiek izveidots augšanas procesā un sabiedrības iespaidā. Ziemeļamerikā kā jaunā kontinentā ar augstu pašapziņu,  kad attīstījās biheiviorisma nozare psiholoģijā, dibinātājs Vatsons teica, dodiet man vienalga kādu bērnu un es viņu jums izveidošu par vienalga kāda amata pratēj

Zenta Mauriņa: Ja nepieķeramies ne cilvēkiem, ne lietām, ne arī kādai idejai vai kādam aicinājumam, tad dzīve ir vai nu bezgala garlaicīga, vai pilnīgi bezvērtīga. Nevis pieķerties šai pasaulei un tās skaistumam ir neprātīgi, neprātīgi ir pieķerties cilvēkam un lietām tā, it kā tās būtu mūžīgas. Viss zemes virsū ir izzūdams, bet tikai dvēselē aklais un kurlais, sirdī nepacietīgais var teikt, ka pasaule tādēļ būtu mazāk skaista. Saules rieta blāzma ilgst tikai īsus mirkļus, bet vai tā nav daiļuma pilnīgākais simbols? Katra puķe reiz novīst, bet vai lai mēs tādēļ viņu neapbrīnotu? Askēts prieka puķei paiet garām, tai neuzmezdams aci, muļķis to noplūc un tur rokā it kā tā būtu no skārda veidota; viedais dzīves apliecinātājs to saudzīgi pārnes mājās, ieliek ūdenī un rūpīgi glabā, cik ilgi vien iespējams. „Šajos vārdos dzirdama atskaņa no jau citviet „Sirds mozaīkā” izteiktas domas un no tīri no tehniskā viedokļa jāatceras, ka Zenta Mauriņa rakstīja pusguļus, pussēdus, atspiedusies uz viena elkoņa, ar grūtībām un

Zenta Mauriņa: Latvietis, lasot garos iztirzājumus par mantas un īpašuma nozīmi cilvēka dzīvē, smaida pārākuma smaidu. Anglijā, kur kopš Viljama Uzvarētāja laikiem svešs ienaidnieks nav spēris kāju, varēja rasties īpašuma reliģija. Latvietim tai vietā radusies personīgas iniciatīvas un darba reliģija. Laikam gan neviena tauta nezina tik skaidri kā mēs, latvieši, cik viegli manta zūd, kā arī to, ka ir vērtības augstākas par mantu. Visnežēlīgākā skolā, dzīves skolā, latvietis ir iemācījies, ka dzīvi var celt ar pilnīgi tukšām rokām. Arī tad, ja visa manta saliekama vienā čemodānā, var gleznot gleznas, var sacerēt visu cietēju veldzētājas dziesmas, var rakstīt atpestītāju vārdu, un, kam sirds jauna un karsta, var mīlēt visās varavīksnes krāsās. „Skumja lieta ir tā, ka gadsimtu garumā mēs pat nezinām, vai ir bijusi kāda paaudze pirms 20. gadsimta, kas ir varējusi saņemt kaut ko mantojumā no saviem priekšgājējiem un to arī brīvi saglabāt. Dainās, piemēram, ir tādas satriecošas rindas, kas varbūt izteiktas sarkast

Zenta Mauriņa: Tautas pilnības ilgas savu ietvērumu atrod Dieva tēlā. Tikpat patiess kā tas, ka Dievs radījis cilvēku, ir arī apgalvojums, ka cilvēks rada Dievu: katra tauta rada Dieva priekšstatu pēc savas sejas. Dieva izskats, tēls, raksturs un dzīves veids sevī ietver tautas laimes sapni. Kā olimps liecina par senajiem grieķiem, Valhalla – par senajiem ģermāņiem, tā latviešu Dieviņš – par mūsu tautu. Un baltais Dieviņš staigā tik savrup, viņš ir tik viens, ka tautas dziesminieks savā vientiesīgajā valodā jautā: „Kur, Dieviņi, tu paliksi, / Kad mēs visi nomirsim? / Ne tev bērnu, ne tev radu, / Kas Tev vecam maizi dos?” (..) Tikai savrupībā un klusumā cilvēks saskaras ar savu Dievu un svētumu. Un, ja cilvēkam pašam nav savas svētnīcas, savu svinamu dienu, savu noslēpumu, viņš zaudē cilvēciskās dzīves cieņu. "Par svinamām dienām varētu uzsvērt, ka jau Vecajā Derībā ne tik vien Dievs domāja, ka cilvēkam sešas dienas jāstrādā un viena jāatpūšas. Bet pats Dievs radīja pasauli un pats atpūtās. Man šķiet ļo

Zenta Mauriņa: Vēl viens prieka priekšnoteikums ir savrupība un klusums. Cilvēks, dzīvojot barā, neviļus aiz pašuzturēšanās dziņas pielāgojas baram. Dvēseles dziļuma dimensija paseklinās, personīgā iniciatīva apsīkst. Ja cilvēks nevar dienu iztukšot no sava kausa, ja tam tā jātukšo no kopīgā katla, viņš dzīvo tikai pusdzīvi, viņa garīgā seja arvienu vairāk izbāl. Ja cilvēkam ar kādu cilvēku, arī ar vissimpātiskāko vai, Dievs nedod, ar vairākiem cilvēkiem, nepārtraukti jābūt kopā, viņa domas atrofējas, jutekļi notrulinās, sapņi nonīkst, viņa ilgas viņa vairs nepazīst, viņš gan vēl spējīgs piedalīties izpriecās, bet prieka putns šausmās no viņa aizbēg. Viņš pazīst laika kavēkļus, bet ne laika piepildījumu. „Savrupība un klusums ir nepieciešama garīgai izaugsmei, tas ir kardināls likums, ko tieši vai netieši, uzsvērti vai mazāk uzsvērti atzīst visas pasaules lielās reliģijas un arī daudzas tā sauktās primitīvās reliģijas,” norāda Vaira-Vīķe Freiberga. „Ziemeļamerikas iedzimto ciltīm, daudziem, sevišķi tā sa

Zenta Mauriņa: Daudz sāpju cilvēkam būtu aiztaupīts, ja viņš spētu pareizi atrisināt nolīdzinājumu starp es un ārpasauli, ja pareizi novērtētu savas spējas un, sevi netaupīdams, neatlaidīgi censtos pēc reiz spraustā mērķa. Apbrīnojami daudz cilvēks spēj panest, ja cīnās par savu pārliecību, bet, ja viņam jācīnās, pildot kādu pavēli, viņu nogurdina, nomāc un demoralizē. Pašgribēta nelaime ir vieglāk panesama nekā citu uzspiestā laime. Jāatrod līdzsvars starp veselīgu pašapziņu un cēlu rimtību. Pārāk liela pašapziņa noved pašdievināšanā, paštaisnīgumā, despotismā un lieluma mānijā; pašapziņas trūkums turpretī attīsta vienu no kaitīgākajiem baciļiem – mazvērtības izjūtu, kas vairāk cilvēku aizdzinusi bojā nekā tuberkuloze vai anēmija. "Te var tikai piebilst, ka robeža starp veselīgu pašapziņu un mazvērtības sajūtu daudziem ļaudīm ir grūti izprotama. Viņa te īsos vārdos un ļoti kodolīgi norāda, ka jautājums ir par līdzsvaru. Pārliecīga paštaisnība un narcisisms, un egoisms ir sava veida pataloģija. Dīvainā kārt

Zenta Mauriņa: Labvēlība ir cēla cilvēka pazīme, tā atšķir no masas, tā paceļ augsti pāri sīkdienu dūksnājam. Ja es cēlo cilvēku nostādu pretī parastajam, tad manā izpratnē cēlums jeb, lai lietotu veco latviešu vārdu, sirdsšķīstība ir neatkarīga no rases, nacionalitātes, sociālā stāvokļa un izglītības. Cēlums jeb sirdsšķīstība sakņojas cilvēka visiekšķīgākajos slāņos, tā ir bijīga un līdzcietīga cilvēka pazīme. (..) Kas šodien vēl prot dāvināt? Spekulācija, kukuļošana, aprēķins ir tik lielā mērā nozaimojuši un piesmējuši dāvināšanas tikumu, ka būs jāpaiet vairākiem gadu desmitiem, kamēr tas atkal uzcelsies savā karaliskajā krāšņumā. Par patiesu dāvanu var tikai tur runāt, kur dāvinātājs tikpat laimīgs, kā dāvanu saņēmējs, kur robeža starp došanu un ņemšanu izdzēsta. "Manā izpratnē sirds šķīstībā ir tāda kā kukažiņai, tāda, kādu redzam to atspoguļotu dainās. Sirdsšķīstība attiecas uz cilvēka izjūtām un viņa ētiskajām vērtībām, bet cēlumam nāk klāt arī doma pat stāju. Ne velti cēluma ideja Eiropā bijusi saist

Zenta Mauriņa: Prieks, par kuru es šodien gribu runāt, ir ļoti nopietna lieta, ko nedrīkst sajaukt ar izpriecu vai baudu. Tas ir heroiskā cilvēka prieks, heroiskā cilvēka, kas nevairās no sāpēm, kas, nolaidies viņu vistumšākajā dzelmē, atzinis to nenovēršamību un ar iekšēju spēku pārvarējis tās. Prieks, kas sevī nenes sāpju smalkā starojuma, ir kā pienenes sēkla, ko vējš viegli izpūš, bet prieks, kas guvis satvaru, pārvarot sāpes, ir zvaigzne, kas spīd arī vistumšākajā naktī. (..) Prieka putns ir bikls radījums, ne jau katrā dārzā tas vij savu ligzdu. Prieka puķe ir trausls stāds, ne jau katrā dvēseles zemē tā dīgst un zeļ. "Te ir vārds šajā rindkopā, kas varbūt mūsdienu cilvēkam šķitīs mazliet svešs – heroiskā cilvēka varētu teikt heroizēšana. Jēdziens kā tāds precīzi atspoguļo Zentas Mauriņas mūžu. Viņai ir 40 gadu vairāk nekā man, kad viņa svinēja savu 80. dzimšanas dienu, man bija 40. Jau tobrīd heroiskā cilvēka godināšana kā jēdziens ir tikusi sabojāta uz ilgiem laikiem ar naciķu rases teoriju un šausm

Zenta Mauriņa: Darbs neļauj ieurbties sāpēs. Darbs ir laika iznīcinātājs, kas ciešanās šķiet apstājies. Darbs kā mazs zvēriņš aprij laiku: jo intensīvāk strādājam, jo ātrāk aizrit laiks, mūs aiznesdams savā plūdumā. Es personīgi savā dzīvē esmu strādājusi vairāk nekā caurmēra cilvēks, un tikai tādēļ esmu izturējusi savas daudzās slimības, apkārtnes stulbumu un lielas vilšanās. Mani vienmēr brīnina, ka Dievs no paradīzes dārza izraidītiem pirmiem cilvēkiem nav teicis: tikai strādājot jūs spēsit panest dzīves krustu. Ja bēdu ielejā gribat sajust līksmību bez rūgtuma piegaršas, tad meklējiet to darbā. Varbūt Dievs to arī zinājis, bet tikai nepateicis, jo vai citādi viņš būtu radījis sešas darba dienas un tikai vienu svētdienu?  "Bībeles pirmajā grāmatā Genesis tajās vārsmās, kas stāsta par to, kā Dievs pirmos cilvēkus Ādamu un Ievu izdzina no paradīzes, viņš viņiem tādu kā lāstu uzliek: “Ar sviedriem vaigos tev būs savu maizi pelnīt”. Tas ir izskatās, ka domāts kā sods par nepaklausību. Paradīzes dārzā bija v

Zenta Mauriņa: Minēšu līdzekli, kas vienādi glābj no grūtsirdības kā ikdienišķo, tā arī izcilo cilvēku. Un tas ir darbs, un sevišķi tas darbs, kas saistīts ar apziņu, ka mūsu roku veiklība, mūsu gara izveicība kādam dzīvam cilvēkam ir nepieciešama. Varbūt vispār cilvēks nedrīkstētu izmist, kamēr zina, kaut kur ir kāds, kas viņu gaida, kam viņa klātiene vajadzīga, un varbūt arī gaidītājs ir cietējs, varbūt vēl lielāks cietējs nekā tas, ko dzīves nasta novedusi grūtsirdības purvā. Un tad – radītājs darbs, kas dzīvo ilgāk nekā pats radītājs un ilgāk nekā tauta, kurai viņš pieder. (..) Bet ne tikai produktīvs darbs ir sāpju remdinātājs, katra nodarbība, sīkā, mazā, pazemīgā, ceļ valni pret grūtsirdības plūdiem. "Zenta Mauriņa mūža garumā tiešām nemitīgi strādāja un strādāja ar pūlēm, jo viņai bija grūti rakstīt. Tas viņai prasīja lielu fizisku piepūli, bieži arī sāpes, fiziskas sāpes. Šis rindkopa dod tādu kā mājieni, ka viņas bērnībā un jaunībā kroplis tika uzskatīts kā nepilnvērtīgs cilvēks. Vēl šodien sabi

Šodien savu 80. dzimšanas dienu svin Vaira Vīķe-Freiberga, Savukārt 15.decembrī 120. gadskārtā pieminēsim rakstnieci, filozofi un esejisti Zentu Mauriņu. Atzīmējot šīs jubilejas, Adventa laikā līdz pat Ziemassvētkiem, ļausim decembra jubilārēm satikties ēterā mūsu ikdienas rubrikā, kurā Vaira Vīķe Freiberga pārlasīs Zentas Mauriņas esejas. Zenta Mauriņa: Mana mazā eseja par ciešanām un prieku tagadējā veidā nav sistēma, tā tikai izsaka dažas manas domas, sakrājušās garajā dzīves cīņā, kurā par spīti bezgalīgajām ciešanām, fiziskām un psihiskām, es šad tad rokā esmu turējusi balto prieka puķi, esmu manījusi pār galvu aizlidojam zelta prieka putnu, un šie prieka brīži bijuši tik skaisti, ka to dēļ bijis vērts dzīvot. Kā kosmosā ir diena un nakts, tā dzīvības kokam ir divas saknes: sāpes un prieks. Cilvēks piedzimst nevis ar gaviļu saucienu, bet ar vaidu vai kliedzienu: pieņemot dzīvi, cilvēks jau pieņēmis sāpes. Neatkarīgi no mūsu gribas un vainas, no mūsu grēkiem vai ētiskās tīrības mūsu pleciem tiek uzkraut