Kultras Rondo

Gan igauņi, gan lietuvieši māk labāk „dauzīties”, atzīst latviešu grāmatizdevēji, kuru klāstā ir mūsu kaimiņu autoru  grāmatas. Tā kā februāris ir Lietuvas un Igaunijas neatkarības dienu mēnesis, Rakstniecības un mūzikas muzejs šonedēļ rīkoja sarunu un literatūras lasījumu vakaru. Tajā pievērsa uzmanību igauņu un lietuviešu literatūrai, uzdodot jautājumu – kā latvieši neraksta. Rakstniecības un mūzikas muzeja kultūrtelpā „Tintnīca” trešdienas vakarā bija pulcējušies daudzi interesenti, visas sēdvietas aizņemtas. Bet par kaimiņu literatūru un tulkojumiem gatavi spriest Latvijas Rakstnieku savienības  priekšsēdētājs, rakstnieks Arno Jundze, tulkotāja Daiga Lapāne, rakstniece, izdevniecības „Pētergailis” vadītāja Ingūna Cepīte un vakara vadītāja Liega Piešiņa. Sarunas par kaimiņu literatūru iesākas bez ievadvārdiem, bet ar dzeju, aktieris  Gundars Āboliņš lasa latviešiem labi zināmā igauņu autora Contras dzejoļus. Vakara gaitā sarunas un domapmaiņa mijas ar fragmentiem no igauņu un lietuviešu autoru darbiem,

Kultūras rondo viesojas tulkotāja un psiholoģe Līna Meļņika, lai runātu par ukraiņu literatūras svarīgajiem vārdiem, kurus līdz šim pārsedza krievu "maigā vara". "Visu laiku strādāju, visi notikumi ir saistīt ar karu, saistīti ar to, kas notiek Ukrainā, kas notiek frontē, vai ir ieroči, vai nav, ir nauda, vai nav. Man lielas, visa mana dzīve ir tur. Un daļa darba, jo tulkoju grāmatas un vēl strādāju pilnu slodzi kā psihoterapeite. Strādāju ar kara bēgļiem, ar ukraiņiem Latvijā," savu ikdienu raksturo Līna Meļņika. Arī Līnas mamma dzīvo Latvijā, ir sadraudzējusies ar latvieti, kura ir precējusies ar ukraini, un mācās latviešu valodu. Tās, ka mēs nezinām Ukrainas kultūru un tikai tagad to iepazīstam un atklājam, diemžēl pateicoties karam, ir bijusi apzināta politika, uzskata Līna Meļņika. "Domāju, ka noteikti Krievijas tērēja daudz naudas krievu kultūras sabiedriskajām attiecibām. Tajā pašā laikā mēģinot iznīcināt mazāku valstu kultūras," atzīst Līna Meļņika. Savā ziņā piesavinoties tās sev. Kā piemērus viņ

Kāda saistība radošumam ar automātiskumu? Šo šķietamo pretrunu saistošā jauno mediju mākslas izstādē Liepājā risina četru valstu mākslinieki. Viņu darbos indivīda un sabiedrības uztvere satiekas ar tehnoloģiju radītajām automatizācijas iespējām, risinot jautājumus par mākslinieka lomu, autorību, rutīnu un radošumu mūsdienu laikmetā. Liepājas Mūzikas, mākslas un dizaina vidusskolas jaunās ēkas izstāžu zāle šķietami levitē gaisā: caur stikla sienām paveras skats uz Jāņa Čakstes laukumu, bet iekšpusē jauno mediju mākslinieki aicina doties iztēles ceļojumos, kas vedina iedziļināties dažādu automatizācijas procesu būtībā. Par izstādes ideju sarunājamies ar vienu no izstādes kuratorēm, skaņu mākslinieci un pasniedzēju Kristu Dinteri. „Domājām gan par to, kā automatizācija ienāk mākslinieka ikdienā un ko tas nozīmē; ko nozīmē autorība, ja tu atdod daļu savu izvēļu mākslīgā intelekta rīkiem? Domājām arī par to, ka mākslinieciskumu parasti uztveram kā ļoti ekspresīvu izpausmes formu. Mākslinieki ir ekspresīvi, vienm

Par jauno Roberta Šūmaņa koncertprogrammu un piekto Osokina Brīvības festivālu Rīgā un citviet Latvijā aprīlī un maijā Kultūras rondo studijā stāsta pianists un festivāla mākslinieciskais vadītājs Andrejs Osokins. No 5. aprīļa līdz 12. maijam Rīgā un citviet Latvijā norisināsies piektais Osokina Brīvības festivāls. Tas kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā veltīts Ukrainas armijas, civiliedzīvotāju un īpaši ukraiņu bērnu atbalstam, kā arī pirmo reizi tā laikā tiks vākti līdzekļi smagi slimu bērnu vecākiem Latvijā, informēja festivāla rīkotāji. Festivāls un tā ieskaņas pasākumi notiks divu mēnešu garumā, daudzveidīgos koncertos, meistarklasēs, sarunu diskusijās un citos pasākumos pulcējot latviešu, ukraiņu un citu valstu māksliniekus un dažādu jomu profesionāļus. Sadarbībā ar "Biļešu paradīzi" un Ziedot.lv festivāla koncertu biļešu ieņēmumi un īpašā akcijā portālā Ziedot.lv savāktie līdzekļi tiks izlietoti izvēlētajiem labdarības mērķiem. Šobrīd izsludināti pieci festivāla koncerti un klavierspēles meistarklases

Pirms septiņiem gadiem Preiļu pilī un tās parkā uzsāktie sakārtošanas darbi jau dod rezultātus. Pilij pilnībā atjaunota fasāde, pirmā stāvā telpām izveidota pelēkā apdare un veikti visi labiekārtošanas darbi, lai tur varētu sākt sniegt gastrotūrisma pakalpojumus. Tas ir noteikums, kāds paredzēts vienā no projektiem, ko īsteno Preiļu pilī. Šogad Preiļu novada dome ņems aizņēmumu viena miljona eiro apmērā, lai savestu kārtībā pils otro un trešo stāvus, un tādējādi jau nākamā gada vasarā vērtu pils durvis apmeklētājiem pilnā godībā. Lai līdz tam laikam dotu plašāku iespēju ielūkoties Preiļu pils vēsturē, iepazīt to bijušo īpašnieku Borhu dzimtas godību un to, kā pēc muižas likvidēšanas viņu atstātais mantojums ir atspoguļojies Preiļu parkā un arī cilvēku atmiņās, pie Preiļu pils šobrīd atklāta vides ekspozīcija ar nosaukumu “Godība. Paspēle. Atspulgi”. Pagaidām apskatei Preiļu pils tiek atvērta tikai atsevišķos pasākumos, bet mūsu kolēģei Silvijai Smagarei izdevies pilī iekļūt brīdī, kad no iepriekšējās pils

Izstāde par radīšanas procesu – tā keramiķi un jaunie mākslas zinātnieki piesaka Keramikas katedras simtgadei veltīto izstādi. Tās rīkošana ir topošo mākslas zinātnieku rokās, kas kļuvusi par tradīciju, taču šoreiz viss nerit tik gludi, tāpēc ekspozīcija vēl var mainīties.  Latvijas Mākslas akadēmijas (LMA) Keramikas katedras simtās jubilejas gadā plānotas vairākas izstādes un citi svētku notikumi, bet jau tagad Rīgā Sv.Pētera baznīcā skatāma izstāde „No zemes līdz mākslai”.

Dramēdija “Melnais samts” - pašironisks mūsdienu trīsdesmitgadnieku paaudzes portrets, cenšoties rast atbildi par dzīves jēgu un kur ņemt drosmi dzīvot. Kultūras rondo studijā filmas scenārija autore un režisore Liene Linde un filmsa producents Guntis Trekteris. No 22. februāra Latvijas kinoteātros sāks izrādīt režisores Lienes Lindes drāmu "Melnais samts". Šī ir režisores pirmā pilnmetrāžas spēlfilma un vēsta arī par Ingas Tropas spēlētas galvenās varones ceļu uz savu pirmo kinodarbu. Filmā vijas arī tādas tēmas kā cīņa ar depresiju, pašārstēšanās, kas nereti ved pie atkarības.  

No 26. februāra līdz 3. martam norisināsies otrais Valmieras Starptautiskais multimediju festivāls, kura programmā šogad iekļauti mākslinieki no Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Kanādas un Norvēģijas. Festivāls jau otro gadu pulcē māksliniekus, kuru darbi iedzīvojas pilsētvidē. Kultūras rondo studijā festivāla kuratore Marta Kontiņa, apvienību "Orbīta", kas radīs instalāciju “Parādības blakus”, pārstāv Artūrs Punte, bet par papildinātās realitātes mākslas darbiem dažādās pilsētas vietās stāsta jauno mediju māksliniece Līga Vēliņa. Sadarbībā ar vienu no pasaules nozīmīgākajiem multimediju festivāliem "Mutek", kas pirms 25 gadiem dibināts Kanādā, festivālā tiks piedāvāta trīs virtuālās realitātes mākslas darbu kolekcija, kurus veidojuši mākslinieki France Džobina  (France Jobin) un Markuss Hekmans (Markus Heckmann), Kloja Aleksandra Tomsone (Chloe Alexandra Thompson) un Metjū Edvards (Matthew Edwards), kā arī Line Katčo (Line Katcho). Mākslas darbi no unikālām dzīvām performancēm ir pārtapuši virtuālās realitāte

"Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās. Jaunais Rīgas teātris. 11 stāsti par teātra dzimšanu un dzīvi" – šī grāmata jau nodēvēta gan par teātra mitoloģiju, gan atgriešanās grāmatu, jo marta otrajā pusē paredzēta teātra atgriešanās rekonstruētajā teātra ēkā Lāčplēša ielā. Un vēl – esot jālasa visi stāsti kopā, jo tikai tā rodas pilna bilde. Kultūras rondo ierakstā uzklausām vairākus no 11 stšatu autoriem, kuri ir ne tikai aktieri. Studijā esam kopā ar JRT aktieri Vili Daudziņu, kuram grāmatā visapjomīgākais stāsts – „Mans cilvēkpētniecības institūts”. Pirms runāt par grāmatu, Vilis Daudziņš atklāj, ka pirmās pirmizrādes, atgriežoties Lāčplēša ielas ēkā, būs „Hazāru vārdnīca” Lielajā zālē, kur piedalīsies visa teātra trupa, „Melnais gulbis” Jaunajā zālē, izrāde, kas veidota pēc Dostojevska „Idiota” motīviem, un izrāde bērniem Mazajā zālē „Bilžu vakars ar Sprīdīti”. Nesen klajā nākusi Jaunajam Rīgas teātrim (JRT) veltīta grāmata "Kā lēna un mierīga upe ir atgriešanās" par teātra dzimšanu un dzīvi vienpadsmit s

Sazināmies ar kino kritiķi Dārtu Ceriņu, kura dalās iespaidom pēc Dāvja Sīmaņa filmas „Marijas klusums” pasaules pirmizrādes Berlīnes kinofestivālā. Savukārt Dārta Ceriņa Berlīnē uzklausīja Barbaru Vurmu, festivāla "Foruma" sadaļas, kurā arī iekļauta Dāvja Sīmaņa filma, vadītāju. Viņa skaidro un komentē, kā notiek filmu atlase festivālam. Dārta Ceriņa: Varbūt varat pastāstīt par "Forum" sadaļas īso vai garo vēsturi? Šobrīd programmai ir vairāk nekā 50 gadu, tai tiekot iedibinātai 1971. gadā, un kā šis gads joprojām iemieso tās vērtības, kuru dēļ programma tika izveidota? Barbara Vurma: Tas ir sarežģīts jautājums, jo šis ir mans pirmais gads, strādājot kā programmas vadītājai un galvenajai kuratorei. Parasti šo jautājumu man uzdod vienīgi iepriekšējo gadu kontekstā, bet runāt par plašāku vēsturi man ir grūti, jo pati pievienojos "Forum" sadaļas cienītāju lokam divtūkstošajos gados. Taču, jā, tā ir sadaļa, kuru apvij daudzas leģendas – neteiktu, ka tie ir mīti, jo tie ir kļuvuši par reāliem kino faktiem – jo

''turi mani cieši" - solo izrāde Ģertrūdes ielas teātrī, kuras režisors, idejas autors un izpildītājs Artūrs Čukurs ir sestdienas Kultūras rondo studijā, lai pastāstītu par savu skatuvisko poēmu un komentētu raidījuma nedēļas citātus. Šonedēļ Ģertrūdes ielas teātrī pirmizrādi piedzīvoja Artūra Čukura soloizrāde “turi mani cieši”. Vizuālā teātra estētikā veidotā skatuviskā poēma objektiem un zemes pievilkšanas spēkam ir vienlaikus personisks stāsts un kolektīvs veltījums atmiņām, kuras nesam sev līdzi. Lietu nozīmi bieži ieraugām vien brīžos, kad mūsu attiecības ar tām pārtrūkst. Izdegusi spuldzīte, sadragāts viedtālruņa ekrāns vai nolūzis kurpes papēdis ļauj apjaust, cik ļoti paļaujamies uz lietām mums apkārt, un atgādina par mūsu savstarpējo atkarību. Izirstot draudzībai, pārtrūkstot ilgstošām attiecībām vai zaudējot tuvinieku, mēs atskārstam ko līdzīgu – šķiršanās ļauj mums ieraudzīt zaudēto un novērtēt to no jauna. “turi mani cieši” ir atmiņu ainavas fragments un personīgs stāsts par senu šķiršanos un i

Uz Latvijas teātru skatuvēm uzplaucis sports: nesen Valmierā skatuves dzīvi sāka stāsts par soļotāju Jāni Daliņu, bet Liepājas teātrī rītvakar, 17. februārī,  pirmizrāde stāstam par Latvijas bobsleja pirmsākumiem jeb, kā to dēvē izrādes veidotāji, “dokumentālam varoņeposam”  ar nosaukumu “Latviešu raķetes”. Režisoru Regnāru Vaivaru piesaistījusi par Latvijas bobsleja “tēvu” sauktā trenera Rolanda Upatnieka neparastā personība, un stāsts par cilvēku aiz sporta virsrakstiem, medaļām un sekundēm aizrāvis arī teātra aktierus. Māra Rozenberga topošo izrādi skatījās kopā ar vienu no stāsta prototipiem – bobslejistu Zinti Ekmani, un sižetā dzirdēsim arī viņa iespaidus par redzēto. Bobslejists Zintis Ekmanis vēl pirms izrādes mēģinājuma telefonā rāda, kā izskatījās slavenais VEF bobs, ko bobsleja pasaulē 80.gados iesauca par “raķeti” un kas iedvesmojis arī Liepājas teātra izrādes nosaukumu. “Tā galvenā ideja bija uztaisīt [bobu], cik vien maziņu var, lai gaisa pretestība būtu pēc iespējas mazāka. Apsēdināja [Jāni

Kultūras rondu kopā ar tulkotāju Māru Poļakovu pārrunājam Oksanas Zabužko eseju izlasi “Planēta Vērmele”. Tās ir skaudras, pamodinošas un vajadzīgas esejas, lai mēs, iespējams, paguruši un pie kara pieraduši, tomēr spētu saglabāt modrību 24. februāra priekšvakarā – dienā, kad pirms diviem gadiem Krievija uzsāka pilna mērogu karu Ukrainā. Oksanas Zabužko izlases pamatā ir 2020. gadā Kijivā iznākušais eseju krājums "Планета Полинь", tomēr īpaši latviešu izdevumam esejas atlasījusi pati autore, papildinot krājumu ar divu pēdējo gadu laikā presē publicēto, piemēram, eseju "Ko var mācīties no lielā blefa", kas 2022. gada martā publicēta "Times Literary Supplement", jau tulkota vismaz 23 valodās un sacēlusi īstu vētru Rietumu slāvistikā. Kas Māru Poļakovu mudina tulkot gan Oksanas Zabužko, gan citu mūsdienu autoru darbus un kā tam pietiek spēka? "Pienākuma apziņa. Tas tagad izklausīsies šausmīgi augstprātīgi, bet kaut kādā mērā misijas apziņa. Man bail, ka neviens cits manā vietā to neizdarīs, neviens cits manā

Nesen klajā nākusi grāmata „Rucavas sievu stāsti”. Tā ir grāmata ne tikai rucavniekiem, bet noderīga tradīciju kopējiem, kā dzīves prasmes mācīties no savas dzimtas, no bērnības atmiņām un pašu piedzīvotā. Janvāra beigās grāmatas atvēršana tika svinēta arī Rīgā, un Latvijas Nacionālās bibliotēkas Draugu telpā sastapās tradīciju kopēji, pētnieki un interesenti. Ar grāmatas „Rucavas sievu stāsti” autorēm, māsām Māru, Ingu un Daci Tapiņām norunājām tikties īsi pirms grāmatas atvēršanas, un kad visas trīs krāšņajos Rucavas tautastērpos nāk man pretī bibliotēkas ātrijā, tas ir tik varens, cēls skats, nevar ne acis atraut. Vispirms stāsts par to, ko var izlasīt jaunajā grāmatā. Māsas Tapiņas atgādina par neformālās organizācijas „Rucavas sievas” dibināšanu 2011.gada 11. novembrī, arī par Rucavas tradīciju kopējas Sandras Aigares rosinošo klātbūtni. Kas tad ir Rucavas sievas, visas, kas dzīvo Rucavā un kaut ko grib darīt? Grāmatas atvēršanas svētkos muzicēja un stāstus stāstīja jaunās paaudzes rucavnieki, starp

Interesējamies, kas jauns „Danču krātuvē”, kur tapušas četras jaunas danču burtnīcas, to vidū arī „Atašienes danči.”  Iepazīstina Sandis Zučiks, biedrības „Danču krātuve” dibinātājs un vadītājs, un Atašienes folkloras kopas „Vīraksne” vadītaji Madara un Ingus Paegļi.

„Rīgas biržā” no 17.februāra būs skatāma neliela, bet vizuāli aizraujoša un jaunām zināšanām piesātināta japāņu mākslas izstāde „Tōkaidō ceļš”. Tajā eksponēti vieni no „Rīgas biržas” Āzijas mākslas kolekcijas dārgumiem – desmit slavenā 19.gadsimta japāņu mākslinieka Utagavas Hirošiges un viņa mācekļa Hirošiges II grafikas. Izstādes nosaukums „Tōkaidō ceļš” tiek rakstīts ar diviem garajiem „ō” burtiem, tāpēc sākumā ar kuratori Kristīni Mileri, kura mākslas muzejā „Rīgas birža” pēta Āzijas mākslas kolekciju un labi pārzina tās terminoloģiju, raugām noskaidrot paša nosaukuma izcelsmi un izrunu. Šis ceļš, kas izstādē muzeja Boses zālē simboliski vijas pāri tālākajai sienai un dabā ved vairāk nekā piecsimt kilometrus gar jūras krastu garām Japānas simbolam – Fudzi kalnam – 17. līdz 19.gadsimtā bija nozīmīgākais ceļš, kas savienoja Kioto un Edo jeb šodienas Tokiju. Fudži jeb Fudzi kalns redzams arī vairākās mākslinieka Utagavas Hirošiges grafikās, kas izstādītas „Rīgas biržā”. Tieši viņš 19.gadsimta vidū bija pi

„No Parīzes līdz Berlīnei” tāds nosaukums kamermūzikas koncertam, kas jau rīt, 15. februārī, izskanēs Lielajā ģildē un ko sagatavojuši Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra (LNSO) mūziķi. Koncertprogrammā iekļauti Francijas un Vācijas komponistu seksteti pūšaminstrumentiem un klavierēm. Gandrīz visi no programmā iekļautajiem opusiem Latvijā skanēs pirmo reizi. Mēģinājums rit Mūzikas akadēmijas lielajā zālē, kur uz skatuves klavieres un piecas nošu pultis. Kopīgā kameransamblī muzicē  Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra mūziķi: flautiste Egija Sproģe, obojists Egils Upatnieks, klarnetists Mārtiņš Circenis, fagotists Raimonds Gulbis un mežradznieks Māris Evelons, pie klavierēm pianiste Evelīna Jēkabsone. Viņa ir arī viena no koncerta idejas autorēm. Koncertā skanēs franču komponista Fransisa Pulenka Sekstets klavierēm un pūtēju kvintetam, kas mūsdienās tiek uzskatīts par vienu no izcilākajiem un populārākajiem konkrētā žanra darbiem. Vēl programmā iekļauts franču komponistes Luīzes Farenkas (Farensa) Sek

“Scēna”- vizuāli izteiksmīga fotogrāfa Arņa Balčus grāmata, kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai. Kultūras rondo studijā - Arnis Balčus un viens no grāmatas varoņiem Kristiāns jeb Metalurga.    14. februārī ar īpašu mūzikas un mākslas programmu klubā "Depo" tiks atklāta Arņa Balčus grāmata "Scēna", kas pievēršas jauniešu alternatīvajai subkultūrai, informēja grāmatas izdevēji. Par scēnu sauc jauniešu kopienu, kas izveidojusies ap jaunu alternatīvās mūzikas grupu kā "Nikotīņi", "Pauls Raimonds", "ŠŅK" koncertiem Rīgas klubos "Depo" un "Republika", reizēm arī "Lastādijā" un "Ādmiņu 4". Scēna nav tikai mūzika, tā ir kā platforma socializācijai, radošām aktivitātēm, daži to sauc pat par savām mājām. Grāmatas kodolu veido teju divsimt Balčus fotogrāfijas, kas uzņemtas vairāku gadu garumā, kā arī pašu grāmatas varoņu zīmējumi, kopā veidojot krāšņu, spilgtu, neparastu, taču arī tiešu un raupju uzstādījumu par šodienas jauniešiem, kuriem ir grūtības iekļauties sabiedrībā. Pērn "ISSP Galerijā" bija sk

Zīmējums kā daudzveidīgs un pašpietiekams vizuālās mākslas veids sevi pieteicis Latvijas Mākslas akadēmijas eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT” Vecrīgā, kur pašlaik skatāma zīmēšanas praksei veltīta izstāde „Pāreja”. Tā tapusi akadēmijas studentu un pedagogu sadarbībā, lai izceltu mūsdienu zīmējumu akadēmijas procesā un rosinātu sarunu par redzes fenomenu autora radošajā darbā. Eksperimentālajā mākslas telpā „PILOT”, kas Vāgnera ielā Vecrīgā darbojas jau ceturto gadu, viesojos īsi pirms jaunās zīmējumu izstādes atklāšanas. Vēl notiek pēdējie priekšdarbi, kopā rosās Mākslas akadēmijas studenti un pasniedzēji. Ideja par izstādi radusies pasniedzējas Elīnas Zundes vadītā Zīmēšanas kontekstuālās kompozīcijas kursa gaitā.  „Tur mēs satiekamies tie, kas ir ar vēlmi un degsmi zīmēt – par un ap akadēmisko zīmējumu, bet ko zīmējums vēl var pateikt? Kopā ar studentiem mēs nolēmām, ka ir jātaisa izstāde, jo katram atsevišķi darboties ir viens, bet kopīga izstāde paver pilnīgi citas iespējas. Manuprāt, tā ir arī lie

Gleznotāja Rūdolfa Piņņa daiļrade izstādē “Es dzīvoju krāsās” un Latvijas mākslas klasikas sērijā, kuru izdod „Neputns”. Kultūras  rondo studijā izstādes kuratore un grāmatas autore – Dace Lamberga. Līdz 28. aprīlim mākslas centra “Zuzeum” Mazajā izstāžu zālē ir skatāma Rūdolfa Piņņa darbu izstāde “Es dzīvoju krāsās”. Ar šo izstādi mākslas centrs aizsāk jaunu izstāžu konceptu, kur Mazā izstāžu zāle tiek izmantota kā neatkarīga mākslas telpa – baltais kubs, ļaujot apmeklētājam padziļināti ielūkoties viena autora mākslas pasaulē. Izstādē tiks eksponēti 30 mākslas darbi no Zuzānu kolekcijas, kas radīti laikā no 1936. līdz pat 1990. gadam un ļauj ielūkoties dažādos Rūdolfa Piņņa daiļrades posmos. Izstādes kuratore ir Dace Lamberga, izstādes scenogrāfs – Reinis Liepiņš un arhitektu birojs “Sudraba Arhitektūra”. Grāmatu veidot Daci Lambergu uzrunājusi Laima Slava, izdevniecības "Neputns" vadītāja, un tā lēnām tapa sērijā "Latviešu mākslas klasika". Tā nav saistīta ar kādu mākslinieka jubileju.  "Kad apzināju Pi