Š?s Dienas Ac?m

Raidījumā Šīs dienas acīm pievēršamies simts gadus senai pagātnei, taču šīs pagātnes notikumi rezonē arī šodien. Runa ir par Grieķijas - Turcijas karu un Turcijas neatkarības karu. Tas ir militārs konflikts pēc Pirmā pasaules kara. Stāsta vēsturnieks Dainis Poziņš.  Kā zināms, Pirmajā pasaules karā Osmaņu impērija, kam līdz tam ir piederējušas ļoti plašas teritorijas Tuvajos Austrumos, tā ir visa tagadējā Sīrija, Izraēla, Jordānija, Irāka, daļa Saūda Arābijas. tā ir Vācijas, Austroungārijas sabiedrotā, un attiecīgi karu zaudē. Uzvarētājvalstis sāk visai nežēlīgi šķērēt Turcijas īpašumus, arī teritorijas, kurās turku iedzīvotāju ir vairākums vai diezgan ievērojams skaits, ir apdraudētas. Nopietns militārs konflikts šajā sakarā sākas, tā parasti tiek uzskatīts, 1919. gada. 15. maijā, kad Grieķijas karaspēks desantējas Smirnas pilsētā, tagad to sauc par Izmiru Turcijas rietumdaļā pie Egejas jūras, ieņem šo pilsētu, un tas ir, teiksim, signāls turku patriotiskajiem spēkiem.  Dainis Poziņš raksturo Turcijas mili

Raidījumā Šīs dienas acīm atgādinām par notikumiem, kas mūsu reģionā risinājās 1939. gada septembrī un joprojām saglabā savu aktualitāti arī šodienas ģeopolitisko procesu kontekstā. Krievijas Federācija, piesavinājusies Padomju Savienības vienīgās mantinieces lomu, savu šodienas tēlu būvē cita starpā no vēstījuma par Otro pasaules karu. Staļiniskajai Padomju Savienībai šai vēstījumā tiek piešķirts cilvēces aizstāves un atbrīvotāja statuss. Taču ar šo nostādni diez ko nesaskan zināmais par sadarbību starp Padomju Savienību un nacistisko Vāciju Otrā pasaules kara sākumposmā. Pirmām kārtām, Polijas neatkarības iznīcināšana, un Austrumeiropas sadalīšanā tā sauktā Molotova-Ribentropa pakta rezultātā.  Kā zināms, Otrais pasaules karš sākās ar Vērmahta iebrukumu Polijā 1939. gada 1. septembrī. Savukārt 17. septembrī agresijai pievienojās Padomju Savienība, sarkanajai armijai okupējot vācu spēku vēl neieņemtos apgabalus Polijas austrumdaļā. Abu totalitāro režīmu kopīgā militārā akcija vaiņagojās ar vairākām Vērmaht

Balkānu kari - militārie konflikti Balkānu pussalā, divi secīgi ne pārāk ilgi kari, kuros savā starpā cīnījās visas valstis, no kurām daudzas šodien varam atrast Balkānu pussalas kartē. Pirmajā Balkānu karā jaunās nacionālās Balkānu pussalas valstis izrēķinās ar Osmaņu impērijas vadu Balkānos, sadalot pirms tam osmaņu-turku impērijai piederējušās Eiropas teritorijas. Otrajā Balkānu karā, var teikt, šīs valstis pārdala pirmā kara laupījumu. Stāsta profesors Ilgvars Butulis.

30. augustā mūs sasniedza ziņa, ka savas šīs zemes gaitas 92. dzīves gadā noslēdzis kādreizējais Padomju Savienības vadītājs Mihails Gorbačovs. Cilvēks, kurš mēģināja uzlabot un cilvēciskot padomju totalitāro komunismu, taču galu galā kļuva par šīs sistēmas kapraci. Par to, kas bija Mihails Gorbačovs un kā vērtējama viņa darbība, tai skaitā Baltijas nāciju liktenī, sarunā ar vēsturnieci, Latvijas Universitātes Latvijas Vēstures institūta vadošo pētnieci Dainu Bleieri.

Raidījuma temats - viena no zināmākajām uz arī viena no lielākajām kaujām ne tikai Napoleona kara laikā, ne tikai 19. gadsimtā, bet visā cilvēces vēsturē. Tā ir Borodinas kauja. Stāsta vēsturnieki Anita Čerpinska un Dainis Poziņš.

Pievēršamies vairākām izcilām personībām, kurām šajā gadā aprit iezīmīgas jubilejas. Kā pirmais šajā sarakstā ir filologs, folklorists Jēkabs Lautenbahs, pazīstams arī kā dzejnieks Jēkabs Jūsmiņš. Tērbatas Universitātes un vēlāk Latvijas Universitātes mācībspēks. 20. jūlijā apritēja 175 gadi kopš Jēkaba Lautenbaha dzimšanas. Stāsta literatūrzinātnieks, Latvijas Universitātes profesors Ojārs Lāms. 2022. gada 15. decembrī atzīmējama arī 125. gadskārta, kopš pasaulē nākusi Zenta Mauriņa - filoloģe, domātāja, viena no Eiropas kultūras izcilākajām pazinējām un popularizētājām Latvijā. Par viņas dzīvi un devumu stāsta filozofs un literatūrvēsturnieks Edgars Mucenieks. Un vēl viens decembra jubilārs ir dzejnieks Jānis Ziemeļnieks, kopš kura dzimšanas 24. decembrī apritēs 125 gadi. Dzejnieka spilgtā un, jāteic, traģiskā personība kalpojusi kā iedvesmas avots gan viņa laikabiedram, dzejniekam un rakstniekam, romāna "Ziemeļnieks" autoram Jānim Plaudim, gan nesen iznākušā romāna "Krauklis" autorim Andrim Zeibotam un a

Augusta divdesmitie datumi ir saistīti ar vairākām mūsu nācijas liktenim nozīmīgām gadadienām. Šogad 21. augustā atzīmējam jau 31. gadskārtu, kopš 1991. gadā ar Latvijas Augstākās padomes Konstitucionālo likumu tika atjaunota mūsu valsts faktiskā neatkarība. Savukārt 23. augustā apritēs 33. gadadiena Baltijas ceļa akcijai – tobrīd pasaules vēsturē nebijušai triju tautu demonstrācijai, pieprasot sava neatkarīgā valstiskuma atjaunošanu. Baltijas ceļa datums, 1989. gada 23. augusts, nebija nejaušs, jo šajā dienā apritēja 50. gadskārta kopš nacistiskā Vācija un staļiniskā Padomju savienība noslēdza, t. s., Molotova-Rībentropa paktu, sadalot toreizējo Austrumeiropu divu totalitāro režīmu ietekmes sfērās.

1932. gadā notika notikums, kurš tā brīža eiropietim varēja paslīdēt garām nepamanīts, proti, Vācijas reihstāga vēlēšanās kāda partija, kura līdz tam nebija lielākā, ieguva salīdzinoši lielu balsu skaitu, izveidodama lielāko frakciju Vācijas tā brīža parlamentā. No šodienas viedokļa raugoties, tas izskatās citādi, jo partijas nosaukums bija Vācu Nacionālsociālistiskā strādnieku partija, īsāk sakot, nacionālsociālisti jeb nacisti. Par šo vēstures notikumu saruna ar Latvijas Universitātes vēstures profesoru Inesi Feldmani.

1922. gada 3. augustā Latvijas Republikas Ministru kabinets pieņēma noteikumus par naudu. Ar šo brīdi līdz tam Latvijā bijušo Latvijas rubli sāka aizstāt jauna nacionālā valūta - Latvijas lats. Tātad šajās dienās atzīmējam simto gadadienu Latvijas naudai, kas tāda bija starpkaru neatkarības periodā un arī pēc neatkarības atjaunošanas līdz to 2014. gadā nomainīja vienotā Eiropas Savienības valūta eiro. Pagājušajos gados vairākkārt esmu pievērsies Latvijas lata vēsturei un šoreiz skan šo raidījumu fragmenti.

2022. gada 25. jūlijā pēc 85 raženiem un spilgtiem mūža gadiem, dzejnieks, atdzejotājs un literatūrkritiķis Knuts Skujenieks devās aizsaulē. Līdztekus izcilam devumam latviešu literatūras procesā, Knuta Skujenieka mūžu iezīmē arī padomju režīma politieslodzītā gaitas. Proti, 1962. gadā viņš tika notiesāts par pretpadomju aģitāciju un propagandu, kā arī neziņošanu par personu, kura bija izteikusi Padomju Savienībai naidīgus viedokļus. Nākamos septiņus gadus dzejnieks pavadīja stingrā režīma kolonijā Mordovijā. Savulaik Knuts Skujenieks vairākkārt bija Eduarda Liniņa sarunu biedrs raidījumā "Šīs dienas acīm". Piedāvājam noklausīties fragmentus no šīm sarunām. * Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem Vēl mākoņi no saules bēg Vēl avenes kā ogles deg Vēl apse tā kā roka trīc Un vēl nekas nav piepildīts Un tu vēl staigā svilpodams Ik krūms un koks vēl ir tavs nams Pār kreiso plecu raizi met Un šķaudi saules starā Bet Skan stabule pār ūdeņiem Uz rudeņiem uz rudeņiem K. Skujenieks

6. jūlijā bija Lietuvas Republikas valsts svētki - Valsts diena. Saskaņā ar pagātnes hronikās minēto, 1253. gada 6. jūlijā lietuviešu ķēniņš Mindaugs ar Romas pāvesta svētību tika kronēts par Lietuvas karali, tādējādi kļūstot par pirmo kristīgo monarhu Baltijas vēsturē. Par to, kas bija karalis Mindaugs, kāda bija viņa loma un nozīme mūsu reģiona vēstures procesā, saruna ar vēsturnieku, Latvijas Universitātes Vēstures un arheoloģijas nodaļas vadītāju, asociēto profesoru Andri Levānu.

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. Pagājušajos gados savos raidījumos esmu daudzkārt pievērsies Satversmes vēsturei un šodienai, Latvijas Radio studijā, tiekoties ar konstitucionālo tiesību ekspertiem. Šogad piedāvāju nozīmīgākos fragmentus no šiem raidījumiem.  Šodien pievērsīsimies Latvijas Republikas Satversmes liktenim laikposmā, kad mūsu valsts bija de facto savu neatkarību zaudējusi padomju okupācijas rezultātā, kā arī Satversmes darbības atjaunošanai un Satversmes teksta pilnveidei pēc neatkarības atgūšanas. Vispirms par Satversmes statusu padomju okupācijas laikā. Fragments no sarunas ar tiesību zinātniekiem Aivaru Endziņu un Jāni Plepu. Par Satversmes darbību pēc neatkarības atjaunošanas 1991. gadā saruna ar Latvijas Valsts prezidentu sarunas ierakstīšanas laikā Eiropas Savienības Tiesas tiesnesi Egilu Levitu un Eiropas Cilvēktiesību tiesas tiesnesi Mārtiņu Mitu.

Nesen rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā atgriezās Latvijas okupācijas muzejs un jūnija pirmajā pusē šeit tika atklāta pirmā izstāde "Amerikas Savienotās valstis - drošs patvērums laikā, kad dzimtene okupēta". Tas ir vēstījums par latviešu trimdas politisko un kultūras darbību un latviešu trimdinieku likteņiem Amerikā laikposmā no Otrā pasaules kara līdz Latvijas neatkarības atjaunošanai 1991. gadā. Saruna ar izstādes kuratoru, Latvijas okupācijas muzeja Publiskās vēstures nodaļas vadītāju vēsturnieku Gintu Apalu.

Šogad aprit simtā gadskārta, kopš tika pieņemts un stājās spēkā mūsu valsts pamatlikums - Latvijas Republikas Satversme. Pagājušajos gados raidījumā Šīs dienas acīm daudzkārt ir runāts par Latvijas Republikas Satversmes vēsturi un arī tās tiesisko saturu, aplūkojot mūsu valsts likumiskā ietvara lomu un nozīmi Latvijas vēstures procesos. Vairākus fragmentus no savulaik izskanējušajām sarunām piedāvāju jūsu uzmanībai šodienas raidījumā. 

Šogad aprit simtā gadskārta mūsu valsts pamatlikumam - Latvijas Republikas Satversmei. 1922. gada gada 15. februārī Satversmes sapulce apstiprināja Satversmes pirmo  daļu, kas arī tolaik kļuva par pamatlikuma tekstu, jo Satversmes otro daļu apstiprināt tā arī neizdevās. 1922. gada 20. jūnijā tika pieņemts likums par Latvijas Republikas Satversmes spēkā stāšanos un ieviešanu, kas noteica, ka Satversme stājas spēkā 1922. gada 7. novembrī, dienā, kad uz savu pirmo sēdi pulcējās Latvijas Republikas pirmā Saeima. Šogad esmu plānojis  pievērsties Latvijas Republikas Satversmes vēsturiskajiem un šodienas aspektiem vairākos raidījumos. Šodien vēstījums par Satversmes tapšanu, proti, par Latvijas Republika Satversmes sapulces ievēlēšanu un darbību stāsta Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūta vadošais  pētnieks Artūrs Žvinklis un Latvijas nacionālās enciklopēdijas galvenais redaktors Valters Ščerbinskis.

Džila Dohertija ir viena no pieredzes bagātākajiem amerikāņu žurnālistiem. Lielāko daļu savas karjeras viņa pavadījusi raidsabiedrībai CNN, tai skaitā šīs raidorganizācijas Maskavas birojā. Šobrīd viņa ir pasniedzēja Džordžtaunas universitātē un turpina aktīvi publicēt analītiskus materiālus par Krieviju un bijušo padomju telpu. Nesen, kad Džila Dohertija viesojās Rīgā, es tikos ar kolēģi un uzklausīja viņas viedokli par Krieviju, Ameriku un mūsdienu mediju realitāti. "Mani sauc Džila Dohertija, un šobrīd es pasniedzu Džordžtaunas universitātē, " iepazīstina Džila Dohertija. "Es ļoti ilgu laiku biju žurnāliste CNN un sāku strādāt CNN trīs gadus pēc tā dibināšanas, tātad ļoti agri. 1980. gadā Teds Tērners nodibināja šo telekanālu, un 1983. gadā es pievienojos tā komandai un biju kopā ar viņiem apmēram 30 gadus. Es domāju, ka tā bija Teda Tērnera unikālā ideja, ka šī būs 24 stundu ziņu televīzija, kas tajā laikā bija diezgan revolucionāri. Tagad tas ir ļoti izplatīts, taču viņš toreiz pirmais izlēma, ka tās bū

Piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Saukts reizumis par Uzvaras pieminekli, bet pašlaik aktuāli dzirdēt arī Okupeli jeb okupācijas pieminekli. Par šo piemiņaszīmi sarunāsimies ar vēsturnieku, Latvijas Nacionālās bibliotēkas vadošo pētnieku Mārtiņu Mintauru.     

Šajās dienās savu simto dzimšanas dienu svin Latvijas kino vecmeistars - režisors Rolands Kalniņš. Leģendāro filmu "Es visu atceros, Ričard", "Akmens un šķembas", "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" un "Ceplis", kā arī savulaik tapšanas gaitā apturētās filmas "Piejūras klimats" un vairāku citu kino darbu radītājs. 2017. gadā, kad apritēja 50 gadi kopš "Četru baltu kreklu" īsās pazibēšanas uz toreizējās Latvijas PSR ekrāniem, veltīju divus raidījumus šai kinolentei. aicinot uz sarunu kino zinātnieces Kristīni Matīsu un Ditu Rietumu un teātra zinātnieci Ievu Struku. Šoreiz, sveicot meistaru diženajā jubilejā, šīs sarunas saīsināts variants. Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 1. daļa Filma "Četri balti krekli" jeb "Elpojiet dziļi" - 50 gadi pēc pirmizrādes. 2. daļa  

Raidījumā pagājušo svētdien, apsverot pašreizējā Krievijas režīma rašanās iemeslus, es pievērsos vairākiem totalitārisma variantiem, kuri 20. gadsimtā bija valdījuši Krievijā, mēģinot atklāt tajos saknes, no kurām savu dabu ir smēlies pašreizējais Kremļa režīms. Tomēr jau labu laiku, bet jo sevišķi šobrīd, Vladimira Putina diktatūru arvien biežāk salīdzina ar pagātnes totalitārajiem režīmiem citur pasaulē un visbiežāk ar nacistisko Vācu reihu pagājušā gadsimta pirmajā pusē.  Krievija, uzsākot pašreizējo iebrukumu Ukrainā, kā savu motīvu piesauca kādu dīvainu denacionalizācijas nojēgumu. Ukrainas sakarā, apgalvojums par kādu nacisma faktoru tās politikā nevar būt uzlūkots citādi, kā ar sarkasmu, un ir pat paradoksāli, cik drīz pašas Krievijas tās bruņoto spēku rīcība kaimiņvalsts teritorijā likusi ar nacisma olekti mērot pašu Kremļa diktatūru. Sākot ar karikatūristu paralēlēm starp Ādolfu Hitleru un Vladimiru Putinu un beidzot ar Krievijas režīma politisku un juridisku vērtējumu.  Šodienas raidījumā pieskarš

Šobrīd, kad Krievijas ilgstošā agresija pret Ukrainu sasniegusi savu kulmināciju, visā demokrātiskajā pasaulē tiek uzdots jautājums, kā tas nākas, ka 21. gadsimta sākumā Eiropā ir izveidojies agresīvs antidemokrātisks režīms, kas kļuvis par draudu daudzu kaimiņvalstu un visa reģiona mierīgai pastāvēšanai un attīstībai. Kā veidojies tas, ko dēvējam par "putinismu" - mūsdienu Krievijas autoritārā politiskā sistēma, kurā arvien nepārprotamāki iezīmējas totalitārisma elementi. Nepārprotami šai sistēmai ir savas vēsturiskās saknes, kas meklējamas Krievijas 20. gadsimta vēstures pieredzē. Krievija atšķirībā no vairuma Eiropas valstu pagājušā gadsimtā praktiski nepiedzīvoja stabilu demokrātiju, toties uzkrāja milzīgu totalitārās pieredzes bagāžu. Vien dažus mēnešus pēc cara patvaldības sabrukuma 1917. gada revolūcijas rezultātā pie varas bijušajā impērijā nāca kreisie radikāļi - boļševiki, kuri uzbūvēja totalitāru terorā balstītu un uz neīstenojamu sociālo utopiju orientētu režīmu. Šī režīma varā bijusī Krievijas i